Kad godināt Otrā pasaules karā kritušos karavīrus – 8. vai 9.maijā? Man personīgi principiāli svarīgs šķiet nevis datums, bet tas, lai karavīri netiktu aizmirsti.
Būtu labi, ja šajās dienās pie Gulbenē apbedītajiem Padomju Armijas bijušajiem karavīriem ciemos atbrauktu viņu piederīgie no Krievijas. Katram cilvēkam ir jāzina savu piederīgo atdusas vietas. Uz Gulbenes Brāļu kapiem atnāk Otrā pasaules kara veterāni, viņu piederīgie. Šie veterāni ir parasti cilvēki, daļa no Latvijas tautas, kura dzīvo Gulbenes novadā.
Vai novada vadībai ir bail atnākt šurp un šiem cilvēkiem paspiest rokas? Kāpēc jābaidās? Vai tāpēc, ka viņi atbalstījuši komunistisko partiju? Bet viņi taču ir bijuši tikai karavīri! Es arī esmu bijis karavīrs. Es to saprotu. Tāpēc vienmēr esmu gatavs paspiest roku Otrā pasaules kara veterāniem. Es gribētu, lai arī novada un valsts vadītāji neslēptos, bet apliecinātu cieņu karavīriem.
Arī mans vectēvs Otrajā pasaules karā ir piedalījies kā karavīrs un ticis ievainots kaujās Berlīnē. Ne jau politisku apsvērumu dēļ viņš gāja karot. Ir jāsaprot atšķirība starp diviem jēdzieniem – “politika” un “karavīri”. Atnākot šodien uz Brāļu kapiem Gulbenē, mēs vēlamies godināt karavīru cilvēcisko drosmi. Ne jau no brīva prāta šie cilvēki bija ienākuši Latvijā, lai šeit mirtu.
Personīgi man šajā sakarā gribas norobežoties no skaļiem jēdzieniem “komunisms”, “fašisms”. Kapi ir un paliek kapi. Tāpēc gribu klauvēt pie sirdsapziņas tiem jauniešiem, kuri uz šejieni nāk lietot alkoholu un izklaidēties. Vai viņi to atļautos darīt Gulbenes vecajos kapos Miera ielā? Laikam jau ne, jo tad var saņemt administratīvo sodu. Ir tā, ka šodien pilsētā kārtībsargājošās iestādes piever acis uz to, kas notiek Brāļu kapos.
Taču ticu – tāda strausa politika ir līdz laikam. Kārtībai tomēr ir jābūt. Pienāks laiks, kad cilvēki sāks saprast, ka ir jāizturas ar cieņu pret kapos dusošajiem.
