Ziemeļaustrumu virsmežniecības darbinieki aicina ikvienu interesentu un jo īpaši skolēnus apmeklēt medību trofeju izstādi, kas līdz 6.jūnijam būs skatāma Ziemeļaustrumu virsmežniecības telpās Gulbenē. Izstādē ir aplūkojamas vairāk nekā 200 dažādas trofejas.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības virsmežzinis Andis Krēsliņš atzīst, ka cilvēki pārsvarā par mežu domā ekonomiskās kategorijās. “Šis ir starptautiskais meža gads, tādēļ mēs vairāk pievēršam uzmanību tam, ka mežā ir ne tikai koki, bet arī ļoti daudz kā cita interesanta, arī meža dzīvnieki,” saka A.Krēsliņš. Viņš atzīst, ka ļoti grūti ir novērtēt medību trofejas, kas ir redzamas arī šajā izstādē, taču arī tā ir meža bagātība un vērtība.
Izstādē ir redzamas medību trofejas, kas ir iegūtas Ziemeļaustrumu virsmežniecības teritorijā pēdējo trīs gadu laikā, izliktas ir arī atsevišķas trofejas, kas ir iegūtas ilgākā laika posmā. “Medību trofeju izstāde ir tā vieta, kur var salīdzināt medību saimniecības attīstību zināmos laika periodos. Mūsu virsmežniecībā šī jau ir otrā reģionālā izstāde, taču ir bijušas arī atsevišķas mazākas izstādes. Gribu pateikt lielu paldies izstādes atbalstītājiem – Latvijas Mednieku asociācijai, kā arī SIA “Apes koks” un visiem tiem cilvēkiem, kas aktīvi piedalījās trofeju savākšanā, vērtēšanas un izstādes iekārtošanā,” saka virsmežzinis A.Krēsliņš.
Starp izstādē redzamajām gandrīz 40 trofejas ir novērtētas zelta medaļas vērtībā, sudraba medaļas ir ieguvušas 32 trofejas, bronzu – 46 trofejas. Trofejas tika izvērtētas pagājušajā nedēļā. To vērtēšanā piedalījās CIC (Starptautiskās medniecības komitejas) eksperti no Igaunijas un Lietuvas, arī eksperti no Kurzemes puses. Pirms izvērtēšanas ikvienam, kurš savu dzīvi vēlas saistīt ar trofeju vērtēšanu vai arī vienkārši intereses pēc, bija iespēja piedalīties arī interesantā seminārā par trofeju vērtēšanu.
Virsmežniecības inženieris medību un iekšējās kontroles jautājumos Laimonis Kļaviņš atzīst, ka izstādē ir pārstāvēta gandrīz visa virsmežniecības teritorija.
“Atsevišķās vietās varbūt ir iegūts pa kādai labākai trofejai, taču liela atšķirība ar iepriekšējo izstādi nav manāma. Gribētos, lai vairāk būtu zelta medaļu, turklāt zelta medaļas galvenokārt ir ieguvuši lūšu un vilku galvaskausi. Šur tur varbūt ir parādījušies labāki aļņu ragi, bet arī tas ir tikai bronzas līmenis. Tiesa, jāpiebilst, ka gadus piecus septiņus mums pat bronzas nebija, tādējādi, par aļņu saimniecību runājot, var teikt, ka tā ir uzlabojusies,” saka L.Kļaviņš. Taču viņš uzskata, ka mednieki māk medīt tīri praktiski, bet ar dzīvnieku izvērtēšanu klājas grūtāk. “Es vienmēr esmu uzsvēris – ja mēs gribam iegūt kaut ko labu, mums ir jāsāk domāt par selektīvo medīšanu, bet tad ir jāmaina mednieku domāšana, taču to nevar izdarīt vienā šaurā kolektīvā. Ja novienojas, ka nemedīsim un saudzēsim kādus dzīvniekus, tad tas ir jādara ļoti lielā teritorijā – mežniecības vai virsmežniecības teritorijā. Diemžēl arī likumdošana mums to neveicina,” atzīst speciālists. L.Kļaviņš stāsta, ka, piemēram, Igaunijā licenci medīt dod cilvēkiem, kas ir nokārtojuši eksāmenu medību selekcijā. “Ja šis eksāmens nav nokārtots, pie atšaušanas netiec, turklāt katra trofeja ir jāatrāda un tā tiek izvērtēta. Ja esi nedaudz nokļūdījies, pirmajā reizē tiek piedots, bet otrajā reizē tiek noņemtas medību tiesības uz vismaz diviem gadiem. Igauņi ir ļoti īsā laikā panākuši, ka, piemēram, stirnāžus medījot tikpat, cik mēs vai varbūt pat mazāk, zelta medaļu birums ir nemērojams.”
L.Kļaviņš piebilst, ka izstādē ir aplūkojami arī slikti piemēri. “Arī mednieki te var nākt un mācīties, kur ir pieļautas kļūdas. Ir, piemēram, nomedīts staltbriedis, kurš pēc pāris gadiem būtu sasniedzis Latvijas rekordu. Šeit var arī mācīties, kā pareizi apstrādāt trofejas, kā pareizi izgriezt un izģērēt ādas, kā noformēt trofejas.”
Kā ierasts, izstādē ir apskatāmas arī eksotisku dzīvnieku trofejas, kas izvietotas ar mērķi aplūkot, kur citur ir bijuši mūsu mednieki un ko viņiem ir izdevies nomedīt, piemēram, dambriedis (Polija), Sibīrijas kalnu āzis (Kirgizstāna), lācis (Krasnojarska, Krievija), muflons (Čehija) un ģemze (Itālija).
