Pagājuši 66 gadi kopš nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā. Mēs, kara veterāni, joprojām atceramies to laiku. Tas sāp.
Un vienlaikus varu teikt – es, Latvijā nonākdams pēc kara, nekad te neesmu juties diskriminēts savas tautības dēļ. Nekad! Un šodien es Latvijā jūtos kā brīvs cilvēks, neviens mani nevajā.
Latvieši ir inteliģenta tauta. Tāpēc sadzīves līmenī nekādu nacionālu nesaskaņu nav. Ja kāds tādas saskata, tā jau ir politika. Man nekad dzīvē nav nācies dzirdēt pārmetumus tāpēc, ka esmu cittautietis. Nekad neviens man nav teicis, lai braucu projām no Latvijas uz savu etnisko dzimteni.
Ko man patiešām gribētos, lai Latvijas valdība ar lielāku pozitīvismu raudzītos uz Krieviju. Boriss Jeļcins, kļūstot par Krievijas prezidentu, nekavējās atzīt Latvijas valsts neatkarību. Tāpēc es joprojām uzskatu, ka Gulbenē arī tagad varēja pastāvēt skola, kurā mācības notiktu krievu valodā. Latvijā pie varas bija prezidents Kārlis Ulmanis, bija gan krievu, gan ebreju, gan poļu skolas.
Es uzskatu, ka Latvijā vajadzēja krievu valodu atzīt par otru oficiālo valsts valodu. Mana pārliecība – tas noteikti notiks. Latvijā, šķiet, valda nepamatotas aizdomas, bažas šajā jautājumā.
Šodien Krievijā nevienam pat prātā nenāk domāt par Latviju sliktu. Tautības ir sajaukušās, veidojot ģimenes, jo mīlestībai nav nepārvaramu robežu. To saku no savas pieredzes, jo Latvijā pirms 65 gadiem paliku, apprecot latvieti.
Es priecājos par Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Viņš ir brīnišķīgs piemērs tam, kā jāveido politika Latvijā, kurā dzīvo dažādu tautību pārstāvji. Es vēlu šai valstij visu to labāko, jo te dzīvo mani bērn
