“Tiktāl esam nonākuši, ka pašu zemē pēc 20 neatkarības gadiem jāiet parakstīties par latviešu valodu,” saka mana kolēģe. Un taisnība viņai ir, patriotisma jūtas uzbango arī man, vai tad tiešām vienreiz nevar iemācīties tās zemes valodu, kurā dzīvo! Jāparakstās ir! Turklāt ir skaidrs, ka mēs nevaram palikt parādā tiem, kas rudenī organizēs parakstu vākšanu par krievu valodas kā otrās valsts valodas nostiprināšanu Satversmē.
Tomēr, ja arī mums izdosies savākt vajadzīgo parakstu skaitu, Saeima, visticamāk, par šiem Satversmes grozījumiem – mācībām valsts skolās tikai latviešu valodā – nenobalsos. Vairums deputātu šo ieceri neatbalsta, tāpēc būs jānotiek referendumam, kas mūsu valsts nabadzīgajā budžetā atkal iecirtīs robu. Bet nav jau runa tikai par naudu vai arī par valodu. Izrādās, ka šo gadu laikā ne solīti neesam spējuši savās attiecībās pienākt tuvāk cits citam – ne krievi, ne latvieši.
Sabiedrība bija un ir sašķelta, un tas itin labi patīk politiķiem, jo tā jau ir platforma, uz kuras būvēt savas kampaņas un uzkurināt cilvēku emocijas abās frontēs, jo skar sāpīgu lietu. Tas jau ir vienkāršāk, nekā veltīt savus spēkus, vienojot cilvēkus Latvijā, nemaz nerunājot, ka šo enerģiju varētu veltīt ekonomikas augšupejas virzīšanai. Bet realitāte taču nemainīsies – šajā valstī mums visiem jādzīvo.
