Šodien Gulbenes kultūras centrā godina tos laulātos pārus, kas viens otram solījuši uzticību un mīlestību pirms 50 un vairāk gadiem. Šo solījumu viņi cauri kopīgi vadītajiem mūža gadiem iznesuši kā pašu lielāko dārgumu. Bet kas gan ir cilvēka mūžs? Tikai tāds dzīpars laika likteņpūrā. Starp šiem cilvēkiem ir arī Domicella un Staņislavs Ločmeļi no Daukstu pagasta “Ozoliem”, kas kopā nodzīvojuši 60 gadus, liekot skanēt dimanta kāzu zvaniem.
Mīlestība nekad neskatās pēc cilvēka dzimšanas apliecības. Tā vienkārši atnāk un diviem cilvēkiem liek saprast, ka pati lielākā laime dzīvē ir pārliecība, ka ir kāds cilvēks, kurš tevi mīl.
“Ozolu” dārzā pamazām ziedus raisa ķirši. Nogaidoši savas ziedu vāles vēl auklē ceriņu krūms pie mājas, lai visā krāšņumā uzplauktu 10.jūnijā – dienā, kad Domicella un Staņislavs pirms vairāk nekā pusgadsimta zirga pajūgā brauca uz Kūkovas baznīcu Latgales pusē, lai izlūgtos Dieva svētību savai laulībai. Tas nekas, ka jau 15.maijā viņi Pazlaukas ciema padomē bija apzīmogojuši savus parakstus, tā apliecinot, ka ir precēts pāris.
Nolemj saiet kopā
Katrai mīlestībai ir sākums un bieži vien nav beigu, jo cilvēki to aiznes sev līdzi mūžībā. Domicella un Staņislavs satikās Jorzovas ciema ballē. Trako dancošanas laiku atceroties, Staņislava acis iedzirkstas kā jaunībā. “Tolaik jau meitas un puiši ballēs vien iepazinās. Ar draugiem uzzinājām, ka Jorzovā balle. Kāpām uz divriteņiem un prom bijām. Tajā laikā tas, kam bija kājminamais, varēja būt lepns, jo automašīnu jau nebija. Manā jaunībā, kad viena balle beidzās, tika paziņots, kur tā notiks nākamajā sestdienā vai svētdienā. Tā arī ballē pamanīju neliela auguma jaunu meiteni. Iepatikās, un uzlūdzu uz deju. Tā jau nebija, ka pēc visām ballēm tikai viņu vien mājās pavadīju. Iznāca pavadīt arī vienu otru citu zelteni, tomēr Domicella man patika vislabāk. Viņa bija četrus gadus par mani jaunāka, tāpēc trīs gadus draudzējāmies un tikai tad apprecējāmies. Var jau būt, ka arī vēl nebūtu apprecējušies, bet Domicellai nomira tēvs un māte. Palika viena pati bārenīte tukšā mājā. Kā nepažēlosi? Nolēmu, ka jāiet abiem kopā un man jāsāk saimniekot,” atceras Staņislavs, kuram šodien aiz muguras jau 83 gadu desmits, bet Domicellai – 79. Sirmais kungs sevi uzliela, ka visu mūžu viņam paticis dejot. Pat būdams pensijā, viņš izdancinājis visas, kā pats smejas, Krapas meitenes. “Tagad jau orķestri spēlē, bet tolaik bija tikai garmoška. Nezinu, vai būsi tādu redzējusi. Vēlāk to nomainīja akordeons,” stāsta Staņislavs. Arī Domicellas skatiens ballēs mēdzis ilgāk kavēties pie staltā puiša. Kas zina, varbūt jau toreiz viņa zinājusi senseno patiesību, ka tiem cilvēkiem, kam saskan dejas solis, saskan arī dzīve. “Bija gan jauki, kad braucām uz baznīcu. Kāzu kleitu gan netiku šuvusi. Tajā laikā visi, kā jau pēc kara, dzīvojām pieticīgi. Kleitu man aizdeva. Tante sataisīja plīvuru. Daudz cilvēku kāzās nebija. Staņislavs vainīgs, ka nav nevienas fotogrāfijas. Kāzās fotogrāfa nebija, tāpēc bildu vīram, ka vajadzētu aizbraukt uz Kārsavu pie fotogrāfa, kamēr ir kāzu kleita un vainadziņš, bet viņš negribēja. Tā arī viss palika,” nopūšas Domicella.
Kļūst par vidzemniekiem
Pēc kāzām Staņislavs no vecāku mājām pārcēlies dzīvot uz jaunās sievas māju. Pamazām dibinājušies kolhozi un abi sākuši strādāt lauku brigādē. Staņislavs kādu brīdi bijis brigadiera amatā, bet pats no tā atteicies. “Cilvēki neklausīja, arī nekā nopelnīt nevarēja. Tad pa vasaru strādāju ceļu daļā, bet ko ziemā iesāksi? Šai pusē mums dzīvoja radinieki, kas aicināja pie sevis. Atbraucām, lai uzzinātu, vai mūs toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Baldonis būs ar mieru pieņemt kolhozā. Pieņēma bez vārda runas un ierādīja dzīvokli “Melderos”. Tā arī pēc desmit kopā nodzīvotiem gadiem no Latgales pārcēlāmies uz Vidzemi,” stāsta “Ozolu” saimnieki. Cilvēkam tāpat kā kokam ir savas saknes. Šīs saknes ir vieta, kur kārts šūpulis, tāpēc gan Domicella, gan Staņislavs palaikam atceras Latgales pusi un reizi gadā kapusvētkos aizbrauc apciemot savus mūžībā aizgājušos tuviniekus. “Laikam jau labi strādājām, tāpēc brigadieris ieteica, lai pērkot paši savu māju. Bildu, ka nezinu, kur ņemt naudu mājas pirkšanai. Teica, ka kolhozs ir gatavs aizdot vajadzīgo summu. Tā arī 1961.gadā kļuvām par “Ozolu” īpašniekiem,” Staņislavs kavējas atmiņās. Tolaik dēls Valdis un meita Janīna jau bijuši paaugušies, tāpēc Domicella sākusi strādāt par slaucēju kolhoza fermā, šim darbam atdodot 15 sava mūža gadus un līdz ar tiem – arī veselību. Pēc tam līdz aiziešanai pensijā viņa kopusi teļus. “Abi priecājāmies, ka ir darbs, un sapņojām, kaut dabūtu vismaz vienu brīvu dienu. Mums nekad nav paticis “stiept gumiju”, ” saka Domicella. Staņislavs tikai nopūšas: “Mjā, smagi tikām strādājuši.”
Vienmēr esam sapratušies
Ilgajos gados Domicella un Staņislavs ir sapratuši, ka nekad nav grūti mīlēt labu cilvēku. Daudz grūtāk ir mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, neko nepārveidojot pa savam prātam. Ločmeļu ģimenē vienmēr goda vietā turēta cieņa vienam pret otru. “Esam arī strīdējušies, bet nekad neesam turējuši naidu viens uz otru. Arī strīdēties var ar mīlestību. Cik tad ilgi turēsi dusmas? Kur aizskriesi? Vai citur būs labāk? Arī visus lēmumus pieņemam kopīgi,” saka Domicella. Abi sirmgalvji neslēpj prieku par pieciem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem. Nekad tā nesanāk, ka visi sabrauc reizē. Ja tā būtu, tad nelielās istabiņas būtu par šaurām. “No meitas puses vien sanāk desmit cilvēku. Reiz jau Janīnai teicu, ka dzīvē izgāja viena pati, bet tagad tik daudz cilvēku apkārt, ka ar divām automašīnām ciemos jābrauc,” smejas Domicella. Ja viņai un Staņislavam būtu vēlreiz jāaudzina bērni, droši vien viņi tos vairāk palutinātu, jo jaunībā lutināšanai neatlika laika. “Mums bija jāstrādā. Agri no rīta aizgāju uz fermu, atstājot Valdi vienu pašu istabā. Tāpat jau bija kādu blēņu pastrādājis, bet ko citu varējām iesākt? Kad meita sāka mācīties Krapas skolā, arī Valdis gāja līdzi. Četras klases pabeidza un tad turpināja mācīties Galgauskas pamatskolā. Savulaik Krapā bija tik daudz cilvēku, bet šodien kļūst arvien mazāk. Bija divas fermas, klubs, veikals, pasts, piena savāktuve. Kas tagad ir? Nav nekā,” bēdā Domicella. Ne viņa, ne Staņislavs nekad nav uztiepuši bērniem savu gribu, saprotot, ka viņiem jādzīvo pašiem sava dzīve un pašiem jāatbild par pieļautajām kļūdām. Ja arī kādreiz gribējies kaut ko iebilst, vārdi tā arī palikuši noklusēti. “Ozolu” saimnieki nebeidz vien brīnīties, kā savulaik spējuši visu padarīt – gan lopus un savu saimniecību apkopt, gan bērnus audzināt un vakaros vēl uz kādu balli aiziet. Kāzu dienu gan tā īpaši neesot svinējuši, ne arī lielas dāvanas viens otram pasnieguši. Un vai gan veikalā iegādāta dāvana ir salīdzināma ar to, ko Domicella un Staņislavs pasnieguši viens otram – mīlestību un savstarpējo sapratni. “Mēs vienmēr esam viens otram uzticējušies. Pa šiem gadiem esam kļuvuši kā viens vesels,” bilst Domicella. ”Nez vai ar spieķi pie rokas mūs ielaidīs tai godināšanas pasākumā? Citādāk būs grūti nostāvēt,” viņš prāto. Tik ļoti abiem gribas būt vēlreiz jauniem un staltiem, tik ļoti gribas uzgriezt trakulīgu valsi, bet tas viss reiz ir bijis. Tagad viņi abi nesteidzīgi iziet dārzā un klusējot ļaujas dzelteno pieneņu priekam visapkārt, pasēž uz soliņa, dziļi ieelpojot pavasara smaržas, un jūtas klusas laimes apņemti, jo pieder viens otram.
