Stradu pagasta pensionāru svinīgā tikšanās reizē saņēmu daudzbalsīgu lūgumu: -Skolotāj, pasakiet laikrakstā no mums visiem paldies pastniecei Andai Ločmelei. Tik atsaucīgs, sirsnīgs, precīzs cilvēks!
Stradu pagasta pensionāru svinīgā tikšanās reizē saņēmu daudzbalsīgu lūgumu: -Skolotāj, pasakiet laikrakstā no mums visiem paldies pastniecei Andai Ločmelei. Tik atsaucīgs, sirsnīgs, precīzs cilvēks!
To daru ar prieku, labprāt. Tik lielā teritorijā kā Stradu pagastā (gandrīz 30 kilometri) pastnieks un autoveikals dažviet mežu nostūros ir vienīgā dzīvā saikne ar ārpasauli. Par laimi, mana pastkastīte atrodas tieši lielā ceļa malā zem ozola, labi pamanāma no virtuves loga. Aha! Jau iebirdina tajā laikrakstus, gaidīto žurnālu, varbūt pat kāda vēstule šodien! Un gribas saņemt tos laikus, rīta pusē, citādi jaunumi jau izskanējuši pa radio, televīzijā – nav vairs tā svaiguma, intrigas. Ja vēl nosaukumā vārdi “Rīta Avīze”. Atceros, kā senāk klusībā pukojos uz kādu citu pastnieci – pasts atnests tikai vakarpusē ap pulksten 17.00, citreiz atpūtusies grāvmalā un dažu avīzi tur atstājusi.
Pat neērti, ka esmu tik laiska. Ja jānosūta vēstule, nekātoju uz dzelteno pastkastīti pie veikala, bet atstāju savējā ar pieliktu rakstisku atgādni: – Andiņ, lūdzu paņem! Tāpat pensijas izmaksas dienā kārtojam naudas maksājumus par elektrību, pasūtām laikrakstus. Bijuši gadījumi, kad esmu arī steidzamu naudas pārvedumu uzticējusi. Citi palūdz atnest arī šo to no veikala vai kādu medikamentu.
Un tagad nežēlīgā kapitālisma iekārtā, ilgotā brīvvalstī esam “aplaimoti” ar bargu maksu arī pat vietējām telefonsarunām, nav vairs kā zaimotajā sociālismā – par brīvu. Izlīdzamies, kaimiņienei īsziņu padodot ar pastnieces starpniecību. Esmu saņēmusi dažkārt neparastu sūtījumu – reibinoši smaržojošu ceriņu pušķi pavasarī, pati sūtījusi sveicienus ar smaržīgiem puķzirnīšiem, lai dalītos priekā par šo krāšņumu savā dobē. Un aizved pastniecīte Anda.
Šoziem bargā sala un puteņu dienās pa lielceļu bija maza mašīnu un gājēju kustība. Visi ielīduši istabas siltumā, kūp dūmeņi, bet pastniecīte Anda satuntuļojušies ar smago somu kājām aizcilpo tos astoņus un vairāk kilometrus. Un pēc pastnieces darba vēl rūpju solis savā saimniecība, jāseko arī abu meitiņu – dvīnīšu – skolā uzdoto mājas darbu izpildei. Jāpaspēj pašai uz pagasta deju kolektīva mēģinājumu.
Kā vāvere ritenī. Nepārtraukti, nenorimti. Priecājos, dažreiz pamanot pastnieci ātrāk un vieglāk aizvizināmies zilpelēkajā mašīnītē. Kāds saprotošs, labs cilvēks ienācis viņas dzīvē un reizēm atvieglo darba soļus.
Nesen kāds aprūpējamais uz klauvējienu pie durvīm nav atsaucies vienu dienu, otru. Pastniece uztraukusies ne pa jokam, meklējusi palīgus – policistu, pagasta sekretāri. Un atraduši J. smagi saslimušu. Arī šoreiz sirdzējam slimnīcā nokļūt palīdzējusi pastniece.
Šajās īsajās, tumšajās ziemas dienās mums kļūst vieglāk uzveikt grūtsirdību, skumjas, ja kā saulesstars tās gaišākas vērš labs cilvēks.
