Zemkopības ministrijas pieprasītā Valsts meža dienesta reformēšana kļuvusi par iemeslu pietiekami lielam konfliktam. Atkāpies ģenerāldirektors Jānis Kinna, dienesta darbinieki ir neizpratnē, vai saglabās savas darba vietas un kas vispār notiks ar dienestu. Viedokli par notiekošo “Dzirkstele” aicināja paust Andi Caunīti, kurš ilgus gadus ir bijis Gulbenes virsmežniecības virsmežzinis, savukārt pēc Ziemeļaustrumu virsmežniecības izveides – virsmežziņa vietnieks, šobrīd arī Saeimas deputāts.
– Kā jūs vērtējat šobrīd notiekošo meža dienestā?
– Man šķiet, ka visa šī nozare ir problemātiska. Pirmkārt, nebija smuki, kā savulaik Zemkopības ministrija iecēla J.Kinnu amatā, un nebija arī smuki, kā viņi iedzina stūrī un atbrīvojās no viņa. Atcerējos to brīdi, kad notika tiesāšanās par šo prettiesisko konkursu, kad bija Augstākās tiesas sēde un Zemkopības ministrijas pārstāvji raksturoja ģenerāldirektoru kā labāko speciālistu. Tad man ir jājautā – kas tad notika pagājušā gada beigās, kad viņu novērtēja ar zemāko vērtējumu? Tas pats arī ir jājautā – kas tad ir noticis meža dienestā, ka tieši tagad ir jāveic kaut kādas nopietnas strukturālas reformas? Es saprotu, ka saistībā ar budžeta iespējamo konsolidāciju nākamajam gadam ir jāmeklē kaut kāds ietaupījums. Ja jautājums ir naudā, tad jājautā, vai valstij šobrīd, cērtot pāri par 9 miljoniem kubikmetru, nav iespējas vai nav vēlēšanās vienu latu no kubikmetra novirzīt meža dienestam meža ugunsapsardzībai, patoloģiskā stāvokļa uzraudzībai, vispārējās kontroles nodrošināšanai. Tā ir muļķība vai arī bezkaunība! Vienu latu no nocirstā kubikmetra! Nevaram? Tad problēma ir jāmeklē citur. Tad varbūt ir jākāpina peļņas daļa no meža resursu ieņēmumiem. Ja to nevar izdarīt, varbūt visa nauda uzreiz no meža resursu realizācijas ir jāieskaita valsts budžetā un akciju sabiedrībai “Latvijas Valsts meži”, tāpat kā meža dienestam, jāstrādā un jāfunkcionē no izdalītajiem valsts budžeta līdzekļiem.
Līdz 31.maijam var iesniegt priekšlikumus grozījumiem Meža likumā. Arī es esmu sagatavojis priekšlikumus. Daļa no tiem ir balstīti uz to, lai ar likumdošanu varētu mēģināt noregulēt ciršanas intensitāti, lai nenotiktu tas, kas notiek valsts mežos un par ko cilvēki žēlojas, ka vienā plānošanas iecirknī izcērt visu maksimālo, bet otrā platībā četrus gadus nekas nenotiek. Arī tas bija iemesls, kāpēc valsts uzņēmumam nepagarināja vai noņēma sertifikātu (tas ir apliecinājums tam, ka koksne, kas nākusi no mežiem, apsaimniekota videi nekaitīgi un ilgstpējīgi – red.). Šī sertifikāta atņemšana bija būtisks signāls, ka šajā uzņēmumā kaut kas galīgi nav kārtībā. Bet vai kāds par to ir atbildējis? Neprasīsim atbildību no ministra, tam ir domāti departamenti, bet Meža departamenta vadītāja vietnieks Jānis Birģelis atļaujas pateikt, ka problēmas ir meža dienestā. Ja septiņu dienu laikā valsts mežā nevar apturēt ciršanu tur, kur ir aizsargājama putna ligzda, vainīgs ir meža dienests, jo viņi, izskatot pieteikumu, nav izskrējuši pa visām cirsmas malām un nav atraduši putnus un iedevuši atļauju. Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet vēl cilvēcīgāk ir vainot citus savās kļūdās. Šis citāts attiecas uz J.Birģeli un vēl uz vienu otru cilvēku, kas strādā Zemkopības ministrijā attiecīgajos departamentos.
– Vai, jūsuprāt, ir pareizi likvidēt mežniecības?
– Ministra parakstītais rīkojums, ar kuru viņš iedzina stūrī Jāni Kinnu, pasakot, ka mežniecības vajadzētu integrēt virsmežniecībā, radīja izbrīnu. Manā skatījumā tas ir nepareizi. Mēs runājam par valsts pārvaldi, kur ar likumdošanu ir noregulēts, kas par ko atbild. Ir Valsts meža dienesta likums, nolikums, reglaments – šajos normatīvajos aktos ir atrunāts, ka par dienesta struktūru atbild ģenerāldirektors. Ja tajā brīdī ministrs iejaucas šajā sistēmā, ko, protams, var darīt, tad ir jābūt būtiskam pamatojumam.
Ja šādu sistēmu gribēja, tad varbūt tas bija jādara brīdī, kad virsmežniecības bija vēl bijušo rajonu robežās. Tad tagad atzīstam, ka virsmežniecību apvienošana bija kļūda, atgriežam atpakaļ un mežniecības integrējam virsmežniecībās. Bet kurš atzīs savu kļūdu? Droši vien neviens.
Ja meža dienestu salīdzina ar dzīvu organismu, tad mežniecība ir kā kājas, kas stingri turas uz zemes un nodrošina stabilitāti, savukārt virsmežniecība ir kā rokas, kas dara smalkākus darbus. Ja vajadzētu nogriezt rokas vai kājas – ko upurēsim? Kroplis sanāks tik un tā, un sistēma normāli nefunkcionēs. Es viennozīmīgi saku, ka ir jautājumi, ko nevar koordinēt no Rīgas – piemēram, kā var nokoordinēt cīņu ar meža ugunsgrēkiem pa visu valsti? Var jau eksperimentēt, bet lai neiznāk tā, kā pagājušajā vasarā Krievijā, tas var ļoti dārgi maksāt.
Runājot par mežniecību iekļaušanu virsmežniecībās – ir taču starpība, kādu laiku darbinieks pavada, braucot no viena novada stūra uz darbu un esot turpat līdzās. Kamēr viņš braukās, viņš nevarēs nodrošināt citas funkcijas. Bet doties dabā un kaut ko pārbaudīt un kontrolēt var tikai gaišajā dienas laikā, un jārēķinās arī ar laika apstākļiem.
– Cilvēki jau ir noraizējušies, ka mežā drīz notiks viss iespējamais.
– Jā, tā būs brīvība jeb demokrātija, bet tā reizēm pāraug anarhijā. Pa ceļu taču arī brauc vismaz 98 procenti cilvēku, kam ir vadītāja tiesības, viņi ir mācījušies noteikumus, kāpēc viņus vajag kontrolēt? Tas pats ir arī ar meža īpašniekiem. Ir lietas, kas ir jākontrolē, jāpieskata. Ja cilvēks saprot, ka viņš tiek uzraudzīts, kārtība ir pavisam citādāka.
– Kā tad, jūsuprāt, labāk veikt reorganizāciju?
– Es teikšu vecu veco teicienu – zivs bojājas no galvas. Ja mēs meklējam, ko reorganizēt, tad, manā skatījumā, Zemkopības ministrijā nav vajadzīgi divi departamenti, pietiktu ar vienu un kvalitatīvu. Protams, ir jāvērtē arī centrālais aparāts. Mežsargu un mežziņu, kas darbojas ar lēmumu pieņemšanu mežā uz vietas, skaitam nevajadzētu samazināties. Kaut ko varētu samazināt virsmežniecībās, kaut ko meža dienesta centrālajā aparātā un atstāt vienu departamentu.
2000.gadā veidoja akciju sabiedrību “Latvijas Valsts meži” un meža dienestu, nodalot saimniecisko darbību no uzraudzības. Lai man šodien kāds paskaidro, kas tad ir tas, ko akciju sabiedrība dara šodien no saimnieciskās darbības viedokļa. Viņi kontraktē. Ja viņi paši stigotu, dastotu, stādītu, koptu, bet to uz līgumu pamata dara citi. Vai tas ir tas interešu konflikts, kas bija jānovērš – jānodala līgumu slēdzēji – kontraktori – no uzraudzības? Smieklīgi! Tad jau mēs mežu dzēšanu arī varam uzskatīt par saimniecisko darbību. Tad akciju sabiedrībai vajadzēja dzēst mežu un meža dienests kontrolētu, kā tas tiek darīts. Nodalot vienu no otra, bija doma, ka akciju sabiedrība valsts budžetā maksās fiksēto maksājumu meža dienesta uzturēšanai. Laika gaitā šie maksājumi tika mazināti, līdz vispār pazuda.
Es uzskatu, ka šobrīd nav nekā tāda, kā dēļ ir neatliekami izpildāmas meža dienesta strukturālās reformas. Ir jāpārskata meža politika. Izejot no meža politikas uzstādījumiem, precizējam Meža likumu un tad skatāmies, kādu vajag meža dienestu. Meži ir – ir, mēs tos pārdodam – pārdodam, cik liela vai maza ir peļņa, kāpēc tā ir tāda – ir jāanalizē arī šajās kategorijās. Ja tur viss ir kārtībā, un, ja tiešām nav naudas, veicam samazinājumus dienestam.
– Vai jūs pieteiksieties ģenerāldirektora amatam, ja tiks sludināts konkurss?
– Pirmajā reizē, kad tika sludināts konkurss, nezināju, ka tur tiks bīdīts J.Kinna, taču, ka kāds tiks bīdīts, sapratu. Pēdējā naktī ilgi domāju, vai pieteikties. Taču izdomāju, ka jāizdara viss, lai sev varu pateikt, ka esmu darījis visu, lai būtu citādāk. Kad bija Augstākās tiesas sēde un Zemkopības ministrijas pārstāvis teica, cik šis ģenerāldirektors ir labs, sapratu, ka tur neesmu vēlams. Arī šobrīd ministrijā strādā cilvēks, kas man toreiz pateica – neej tur, kur tevi negaida. Pagaidām saprotu, ka es tur tiešām neesmu vajadzīgs.
