Mani pārsteidz, cik ļoti šodienas vēsturnieki un politiķi negrib ieskatīties notikumos, kas norisinājās 1940.gadā. Ko cilvēki tolaik domāja? Ko juta karavīri, kad viņiem atņēma ne tikai munīciju, bet aizliedza pat šaut?
Ko juta zemnieki, kuri paši savām rokām bija iekopuši līdumus, bet kurus krievi nosauca par budžiem un izsūtīja? Tagad tie, kas šodien ir miljonāri, no uzņēmumu “prihvatizācijas”, no sertifikātu nozagšanas tautai un citām blēdībām, viegli tika pie bagātības.
Pirmskara Latvijā tik vājprātīgas bagātības nevienās rokās nebija. Var teikt – Benjamiņš. Bet tas bija ļoti gudri un moderni uzbūvēts avīžu bizness. Lai cilvēkiem ir svētība un viņi kļūst bagāti, ja dod darbu arī citiem, ja maksā nodokļus. 1988.gada 7.oktobrī Mežaparka manifestācijā Māra Zālīte, uzrunājot latviešu tautu, to nosauca: “Mana bāreņu tauta!”
Lai Dievs viņu svētī par šiem vārdiem! Mēs vairs neesam bāreņi, jo atguvām savu valsti, bet mūsos joprojām sēž šis bāreņa sindroms. Čīkstēt, stenēt, kunkstēt. Man ir grūti, man nekā nav, tāpēc, ka es neko nevaru. Es jau varētu, bet man neļauj. Kurš mums šodien kaut ko neļauj? Stulba valdība? Bet kāpēc tā tur sēž? Vai tad viņi valdības namu ieņēma kā boļševiki? Mēs paši nobalsojām par šo partiju, jo tā kaut ko solīja, par to partiju, jo arī tā kaut ko solīja. Tā viņi tur sēž. 20 gadus ik pa četriem gadiem mēs atkal un atkal kāpjam uz tā paša grābekļa.
Pagājušajā rudenī es izmisumā būtu bļāvis, ja atkal mēs būtu nobalsojuši, kā līdz tam. Paldies Dievam tā nenotika, jo bija krīze un cilvēki daudz ko saprata. Diemžēl nekādi dižie vīri jau arī tagad nesēž valdības krēslos. Mums ir raksturīgi, ja otrs cilvēks domā citādāk nekā es, tad mēs sākam plēsties.
Lai domā katrs, kā grib, bet, lai domā, kā būtu labāk Latvijai. Latvijā šodien nav īstu partiju ar īstu ideoloģiju, lai mēs droši zinātu, ko no šīs partijas varam sagaidīt.
