Mans piedzīvojums uz ledus liek brīdināt par manīgiem laupītājiem, kas zog lomu, ja to neieliekam kastē.
Agrāk nebiju iedomājies, ka putni (vārnas, kraukļi) uz ezera var būt tik manīgi. Bija dzirdēts, ka vārnas un žagatas zog dažādas spīdīgas lietiņas, bet par zivīm ne. Kad to piedzīvoju, pārliecinājos, kādā centībā, piesardzībā un viltībā vārnas to dara.
Laiks bija silts, bet stabilas copes nebija, tāpēc pa ezeru pārvietojos no vienas vietas uz citu. Uzgāju vairākus vaļējus āliņģus. No viena izvilku paprāvu asari, četras raudiņas un atstāju turpat uz ledus, lai atgriežoties varētu vēl izmēģināt veiksmi. Sēžot pie cita āliņģa, sadzirdēju, kā pāri pārlaižas vārnu pāris ar īpatnējo spārnu švīkstoņu. Tā kā pie šā āliņģa copes nebija, gāju tālāk, izdzirdēju klusu “krā”. Pagriezu galvu, un, rau, pie mana zivju loma jau abas vārnas klāt. Viena bija paķērusi knābī lielāko zivi – asari, otra nepaspēja, jo izbaidīja mana roku vicināšana un sauciens: “Met zemē!” Zagle aizlidoja, bet es, neko nepanācis, turpināju copi, domādams, ka pārējās četras raudiņas paņemšu atceļā. Vai tad nu vārnas atgriezīsies! Copēdams atkal izdzirdēju klusu “krā”, un vārnas jau pacēlās spārnos ar zivīm knābjos, ielidodamas kokos. Pirmajā brīdī domāju – savākšu pēdējās divas zivtiņas, bet tad nolēmu – lai paliek. Vēroju vārnu tālāko rīcību. Kamēr gaidīju un nekustējos, zagles netuvojās. Bet tad, kad man piesita pie makšķerītes zivs, vilku to ārā, pēc tam vēl vienu. Tikai pēc tam attapos, kāds bija mans vārnu novērošanas nolūks. Paskatījos – pie pirmā āliņģa nebija nekā! Nevienas zivtiņas! Ne raudāt, ne smieties! Ķēru nākamās. “Dots devējam atdodas!” Bet no vārnas puses tas nebija godīgi.
