Daukstu pagasta bioloģiskās saimniecības SIA “Upītes USG” saimnieks Uldis Hanzens šogad divu hektāru platībā pirmo gadu audzē bioloģiskos kartupeļus cietes ieguvei. Kopumā pārstrādei uz cietes ražošanas uzņēmumu “Aloja Starkelsen” rudenī jānogādā sešas tonnas kartupeļu. To paredz abpusēji parakstītais sadarbības līgums
“Nezinu, vai esmu izdarījis pareizo lēmumu, bet ļoti daudz domāju par iespējām, kā vēl varētu papildināt ieņēmumus, jo neesam izņēmums. Arī mums ir kredīti bankā. Divos hektāros kartupeļus audzēju arī pagājušajā gadā, bet tikai pašu saimniecības vajadzībām. Tas neatmaksājās, jo daļu kartupeļu nāksies aizvest meža dzīvniekiem. Mūsu augsnē ne visi kartupeļi ārēji bija gludi, kaitējumus bumbuļiem nodara arī tā sauktie drātstārpi, bet cietes ražošanas uzņēmums kartupeļus pēc izskata nevērtē. Galvenais, lai tajos būtu liels cietes saturs,” stāsta Uldis. Līgums ar pārstrādātājiem slēgts pagaidām uz vienu gadu. “Tad jau rudenī redzēs, vai esmu izdarījis pareizo izvēli, paturot prātā, ka par kartupeļu sēklas iegādi samaksāju 1000 latu. Ja viss izdosies, kā gribētos, tad domāšu par stādījumu palielināšanu,” piebilst “Upīšu” saimnieks.
Ienesīga ražošanas nozare
Uldim savulaik bija iecere pienu pārdot pudelēs, bet tad bija jābūvē pārstrādes cehs. Ar esošo piena māju vien nepietika. Arī par pienu maksāts tik maz, ka tas neatmaksājies, lai gan Uldis uzskata, ka piena lopkopība ir ienesīga ražošanas nozare. Arī piena cena šobrīd esot laba, jo pārstrādei piegādātais piens atbilstot ekstrā klasei. “Upīšu” ganāmpulkā ir 30 slaucamās govis. Pienu saimnieki nodod piena kooperatīvam “Maršava”. Kopš maija otras dekādes vidēji dienā tiek savākti aptuveni 400 litri piena. “Šī sadarbība ir laba, bet reizēm neesam apmierināti ar piena analīzēm. Dažkārt šķiet, ka tās ir ņemtas nevis mūsu ganāmpulka govju pienam, bet kāda cita,” Uldis ir neapmierināts. Ganāmpulku palielināt saimnieki negrasās, jo saimniecībā viss tiek veikts ar pašu spēkiem. Algotus strādniekus “Upītes” darbā nepieņem. Saimnieks, sekojot visam jaunajam lopkopībā, no koka, nevis no metāla, jo tas ir dārgs materiāls, lopiem uzcēlis vaļēja tipa nojumi. Pa vidu tai ir izvietota barība, bet guļamvietas atrodas nojumes malās. Arī mazajiem teliņiem tapusi atsevišķa lepna māja, kurai netrūkst pat jumta loga. Atsevišķā aplokā ganās arī daži gaļas lopi, tomēr Uldis uzskata gaļas lopu audzēšana nedod lielu peļņu. Labākajā gadījumā varot kaut ko nepelnīt reizi vienā vai divos gados.
Jāuzliek pamatīgs īpašuma nodoklis
Ganības saimniecībā aizņem 14 hektārus. Īpašumā ir aptuveni 72 hektāri lauksaimniecībā izmantojamo platību. Ir arī nomas zeme – 20 hektāri. Uldis šo platību raksturo kā nelielās pļavas, kur govīm sarūpēt barību. Saimnieks atzīst, ka labprāt slēgtu līgumus ar zemes īpašniekiem par nomu, bet ne visi to vēloties. Labākajā gadījumā atvēlot nopļaut zāli sienam. “Daudzviet zeme ir bijusi uzarta, bet nekas vairāk gadiem nav darīts. Tā ir viena vienīga tehnikas laušana, lai varētu nopļaut zāli. Man kaimiņos ir 10 hektāru īpašums, kas pieder īpašniekiem, kas paši dzīvo citviet. Gribēju šo zemi nopirkt, bet īpašnieki ne pārdod, ne arī paši apstrādā. Tā nu pamazām tā aizaug ar krūmiem un latvāņiem, kas jau zogas manās platībās. Vairākkārt esmu ticies ar viņiem un izteicis vēlmi to atpirkt vai arī slēgt nomas līgumu vismaz uz pieciem gadiem,” piktojas Uldis. Saimnieks uzskata, ka tiem zemes īpašniekiem, kuri nekopj savus īpašumus, vajadzētu par sodu noteikt ļoti lielu īpašuma nodokli. “Ja arī ar lielo nodokli neko neizdotos panākt, tad pamazām šo īpašumu vajadzētu atsavināt,” spriež Uldis.
Graudaugus “Upītēs” neaudzē, jo nekad nevarot būt drošs, kādus pārsteigumus zemniekam sagādās daba. “Bija arī graudaugi. Ja vienā rudenī jau tīrumā varēja iekult gandrīz sausus graudus, tad otrā nezināju, kā tos izkaltēt. Nu jau graudu novācamais kombains gandrīz desmit gadus stāv bezdarbībā. Cik vajag lopiem, tik graudu pērku no bioloģiskajām zemnieku saimniecībām, bet īpaši ar miltiem dzīvniekus nelutinu,” stāsta Uldis.
Viss – vairāk vai mazāk sakārtots
Uldis pagastā ir starp pirmajiem zemniekiem un patstāvīgi sācis saimniekot jau 1988.gadā. “Daudzi, kas sāka reizē ar mani, saimniekošanai jau ir atmetuši ar roku. Pirmajos saimniekošanas gados visiem zemniekiem bija “zaļā gaisma”, jo piens bija vienā cenā ar degvielu. Tad daudz kas mainījās ne uz to labāko pusi. Šodien ir labi, ka Zemkopības ministrija zemniekiem ir atvēlējusi bezakcīzes dīzeļdegvielu. Vismaz ir mazāk dokumentu, kas jāaizpilda. Šodien zemkopības politikā vairāk vai mazāk viss sakārtots. Protams, dažādi atbalsta maksājumi lauksaimniekiem nekad pie mums nebūs tik lieli kā Eiropas Savienības bagātajās valstīs. Varbūt 2013.gadā kaut kas mainīsies,” prāto “Upīšu” saimnieks. Viņam joprojām ir nepiepildīts sapnis – tuvējā piekalnē uzcelt māju. “Sākot patstāvīgi saimniekot, daudzi zemnieki vispirms uzcēla paši sev māju, bet mēs vispirms uzbūvējām saimniecības ēku, saprotot, ka bez lauksaimnieciskās ražošanas ar vienu māju laukos nekā nebūs. Tā nu daudzus gadus mitināmies ēkas otrajā stāvā,” nopūšas Uldis. Māju saimnieks uzceltu pats savām rokām, aicinot talkā dēlu, bet tam neatliekot laika. “Laukos cilvēki atpūšas strādājot, jo brīva laika, kad nekā nav ko darīt, vismaz man nav. Tikko pabeigti pavasara lauku darbi, jāsāk pļaut zāle zaļās masas gatavošanai, un, skat, būs klāt rudens,” smejas Uldis.
