Mēs sevi nenovērtējam. Kāpēc? Kā vārdā? Vai tā ir komunistu pseido vēsture, kas stāsta, ka K.Ulmaņa laikā Latvija bija atpalikusi valsts, kur valdīja tikai muļķi un blēži? No kurienes mums šie mazvērtības kompleksi?
Dievs ne tikai dod cilvēkam tiesības būt brīvam. Dievs uzliek cilvēkam pienākumu būt brīvam. Kāpēc šie vārdi mums ir tik sveši? Šodienas problēmu pamatā ir mūsu pašapziņas trūkums. Mūsu neticība saviem spēkiem, kas mums ir iepotēta. Atbilde uz visiem svarīgākajiem cilvēka dzīves jautājumiem ir ielikta cilvēka dvēselē. Ja mēs mācētu ieklausīties, mēs zinātu, kā rīkoties. Prāts piemeklē argumentus. Kas tad ir prāts – cilvēka draugs vai ienaidnieks? Mums jāļauj runāt dvēselei, liekot prātam klusēt. Mums ir jādara šodienas Latvija labāka. Mums ir jācīnās par savu zemi. Ir jāmīl sava Latvija.
Latvijā vajadzīgs apvērsums, bet kurš tad organizēs šo apvērsumu? Kurš tad ir šī spilgtā personība? Kurš šodien no mūsu politiķiem Latviju mīl tā, kā savulaik Kārlis Ulmanis? Mūsu politiķi sevi mīl. Latvija viņiem ir tikai tāda bodīte, kur dabūt naudu sev un savu šoferu dēliem.
Kaut mēs varētu mīlēt Latviju tā, kā to mīlēja toreiz! Domāju, ka vislielākais ienaidnieks mīt mūsos pašos. Mēs domājam, ka neko nevaram. Bet mēs varam ļoti daudz ko. Mums ir bērni, kurus varam mācīt. Viņi ir ļoti zinātkāri. Tikai mani māc šausmas par to, cik ārkārtīgi dažādi skolās māca vēsturi. Dod, Dievs, ka Gulbenē ir labi vēstures skolotāji! Pirmskara Latvijā skolā ļoti daudz mācīja par brīvības cīņām. Arī tagad būtu jārunā par barikāžu laiku, par Atmodas laiku. Vai tad vienmēr vajag, lai būtu daudz cilvēku upuru? Mēs nenovērtējam un neizprotam, ka Atmodas laikā iztikām bez daudziem upuriem. Ne vienmēr ir jālej asinis. Ir jāpaceļas kaut kādā augstākā pakāpē, lai saprastu, ka nevajag šīs asinis. Vai tikai caur tām, vai tikai caur pēršanu cilvēks kļūst par cilvēku? Es savu nākamo grāmatu gribu rakstīt bērniem, stāstot par Latvijas vēsturi.
