Vija Čakare, Bērzu pamatskolas direktore: Tā bieži vien ir noticis, ka latviešu tauta pati par sevi nav tik patriotiski noskaņota, kā varbūt citas tautas, bet ir arī vēl kas cits. Mēs esam noguruši un varbūt līdz galam nesaprotam, neticam tam, ko mums piedāvā. Iespējams daudzi latvieši atkal ir pārāk patriotiski, tāpēc viņiem nav saprotams, kāpēc, dzīvojot Latvijā, viņiem vēl jāiet parakstīties par savu valodu. Katrs cilvēks vispirms vadās pēc savām individuālajām sajūtām. Man gribētos, lai mēs vairāk būtu vienoti, tomēr laikam tādi neesam. Dzīvojam katrs ar savu domu. Es parakstījos, saprotot, ka man ir šī aktivitāte jāatbalsta, jo strādāju skolā. Esmu cilvēks, kas ir tendēts uz pozitīvismu, tāpēc cerēju, ka cilvēki tomēr sarosīsies, ka varbūt izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu. Man patika īpaši pēdējo dienu aktivitāte, kad cilvēki daudz vairāk nāca un parakstījās. Ja kādam šķita, ka reklāmas ir bijis par maz, tad es uzskatu, ka nav vainojama reklāma, bet paši cilvēki. Mums katram ir jāaug un vairāk jādomā par kopējām lietām. Ja mēs esam vairāk katrs pats par sevi, tad ko mēs varam gribēt? Iespējams, ka tagad kāda mūsu sabiedrības daļa priecāsies, lai gan ir grūti saprast, kam tas ir izdevīgi un kam nav. Bet es ticu, ka reiz mums visiem būs labi.
Dita Grigore, Gulbenes 2.vidusskolas skolotāja: Daudzi uzskata, ka šis valodas jautājums atrisināsies pats par sevi, ka izglītība tikai latviešu valodā nav problēma, ka, dzīvojot šajā valstī, pats par sevi saprotams, ka ir jāapgūst arī valsts valoda, tāpēc arī nedevās parakstīties. Savukārt cilvēki, kuri ikdienā saskaras ar ne tik patīkamām problēmām, kuri ir tuvāk skolām, kur šis valodas jautājums ir aktuāls, tie, kas izjūt arī sabiedrības noskaņojumu un ikdienā ir sajutuši, ka daļa ar nepatiku lieto latviešu valodu, bija pārliecināti, ka jādodas parakstīties. Es arī parakstījos. Skolā ir daudz bērnu, kuri mājās runā ne latviešu valodā, bet viņu attieksme pret latviešu valodu ir gana pozitīva. Ja arī tas tā vienmēr nav, tad šo attieksmi var veidot citi. Mums katram kā šīs valsts pilsonim ir jāpauž sava pozitīvā attieksme veikalā, uz ielas, kaimiņos un citviet, neradot politisku nepatiku pret latviešu valodu. Cilvēki ir paguruši no notikumiem saistībā ar Saeimu, tāpēc ir jāstrādā ar cilvēku savstarpējām attiecībām, nevis ar dokumentiem. Jaunieši šodien dzīvo citādāk. Viņiem pastāv ne tikai šī latviešu un krievu valodas integrācija, bet Eiropas valodu integrācija. Eiropā jaunieši saskata šo valodu draudzību. Mēs esam maza tauta, tāpēc mums ar dažādiem likumiem un tikumiem ir jāsaglabā sava valoda.
Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja: Mākslīgi un ar varu neko nevar izdarīt. Personīgi nejūtu, ka man neļautu izteikties vai kropļotu manu latviešu valodu. Krievu valoda nekādā ziņā manu latvisko dzīvesveidu nav ietekmējusi un padarījusi sliktāku. Nav normāli tas, ka brīvā Latvijā vienalga kādā ģimenē ir piedzimuši bērni un viņi nav Latvijas pilsoņi. Es vairāk domāju par mazo cilvēku skaitu Latvijā, kas katru gadu arvien vairāk sarūk. Ja mēs tagad sākam šķirot… Ir tik daudz svarīgāku jautājumu, piemēram, ekonomika. Vai krievu valoda mums šobrīd traucē ekonomiski attīstīties? Nu netraucē taču! Varbūt es kaut ko īsti nesaprotu? Ja arī krievu bērni mācās savā skolā savā valodā, kas tur slikts? Varbūt pilsētā šī valodu problēma ir daudz asāk izjūtama, bet man laukos nav nekāda naida pret krievu valodu. Pieļauju, ka valodu problēma ir daudz dziļāka, ko es nesaprotu, bet man nav vēlēšanās arī iedziļināties. Man ar Latviju saistās daudz kas vairāk. Es gribētu saprast, kas ir jādara, lai Latvijā atgrieztos visi tie tūkstoši, kuri ir aizbraukuši dzīvot un strādāt citās valstīs. Ja par šo jautājumu rīkotu referendumus un vāktu parakstus, es bez domāšanas noteikti piedalītos un parakstītos.
