Bija iespēja nupat pabūt Krievijā, Sibīrijā. Gribējās apjaust – kāda tā bija, ir latviešiem! Vēlīga, viltīga, varmācīga? Tveicīgā 2011.gada jūnija pēcpusdienā Zarečnijas pilsētiņā gluži viena sēdēju uz soliņa pie mūžīgās uguns (jo tā bija vienīgā tautas staigāšanas, “semečku” graušanas un baložu barošanas vieta miestā) un ēdu saldējumu. Jutos droši.
Piepeši mani uzrunāja garāmgājēja manos gados, lūdzot ziedot viņai pārdesmit rubļus paģiru lāpīšanai. Vaicāju, vai viņai nav darba, nav ienākumu. Viņa atbildēja, ka pelnot gaužām maz, autobusus mazgādama. Tincināju, vai sieviete saņem minimālo algu un kāda tā Krievijā ir. Jautājums sakaitināja sievieti, viņa nervozi iespiedzās, ko gan vēl es neiedomāšoties pajautāt!
Atzinos, ka jautājumu man ir daudz, jo Krievzemē esmu kā ceļotāja no Latvijas. Sarunbiedre uzsprāga. “Fašiste!” viņa iebļāvās, rādot uz mani, tā, lai visi dzird, “tevi vajag nošaut!” Ar to vēl bija par maz. Viņa atvēzējās, lai sistu. Vairs nejutos droši.
Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja mani neaizstāvētu divi uz pretējā soliņa sēdošie vīrieši. Viņi niknajam sievišķim vēlēja likt mani mierā un iet projām. Pēc tam vīrieši tincināja, ko tā dāma no manis gribējusi. Vārdu pa vārdam sākām runāties par dzīvi Krievijā un Latvijā. Un tad viņi negaidīti skarbi jautāja, kāpēc manā valstī tik slikti izturoties pret Otrā pasaules kara veterāniem un kāpēc noniecina Krievijas nozīmi Otrajā pasaules karā.
Sacīju, ka tas ir mīts. Beigās viens no puišiem it kā starp citu ieminējās: “Vai vari mums iedot kādus 80 rubļus vīniņam?” Un tobrīd sapratu, ka patiesībā abi mani sarunbiedri ir no vienas kompānijas ar bļaustīgo sievišķi. Iedevu 100 rubļus (1,74 latus). Lai iedzer par godu Krievzemei un lai met mieru Latvijai un latviešiem.
