Pēc kāda mirkļa, „padzīvojusies” pa upes gultni un cik spēdama pretojusies, nezināmā zvīņnese sāk lēnām pagurt un celties augšup. Pēc pretošanās kustībām saprotu, ka vimba tā nav un arī lielais brekšu paps parasti uzvedas savādāk. Pēc dažām sekundēm ūdens virspusē parādās nodevīgais dzeltenums un saprotu, ka štekera gumijas vilcējs nav nekas cits kā skaists līnis. Protams, atliek vien viņu vēl dabūt tīkliņā, kam līnis nepavisam negrib piekrist. Taču nepielūdzamā štekera gumija un 16. numura āķītis dara savu. Lēšu, ka zivs svars varētu būt virs 1,5 kilogramiem. Tādu zivi zonā nav izvilcis neviens, un nu jau situācija ir krasi mainījusies. Tas, ka esmu stabili trijniekā zonā un ka mani neviens no tā ārā vairs nedabūs, ja vien negadīsies kādam tāds pats skaistulis, ir pilnīgi skaidrs. Mana necope, ielozētajā sektorā, protams, turpinās, un turpmāko stundu es nosēžu atkal dīkā, taču jau uzmanīgi vēroju pārējos un aptuveni rēķinu, ko un cik citi izvelk. Atskanot beigu signālam, jūtu, ka būs labi, bet sirds tomēr tāda nemierīga. Svēršana saliek visu pa plauktiņiem, un esmu trešais. It kā jau priecīgi, bet ir skaidrs, ka Ventā šādus mačus rīkot laikam nav ieteicams, jo pietrūkst objektīva izložu rezultāta attiecībā pret makšķerēšanas vietām. Šo apstākli pierādīja arī nākamā diena un pēc pilnas programmas.
Izloze nosaka visu
Lai cik tas nebūtu smieklīgi, bet gan es, gan daudzi citi jau galvā pirms sektoru izlozes bijām sastādījuši sarakstus, kas apzīmējās ar pozitīvām vai nevēlamām vietām. Redzēju daudz skābu sejas izteiksmju. Piemēram, visiem zināmais Normunds Grabovskis, izvelkot savu lozi, tikai novilka: ”Nu ir galīgā pakaļā!” Un bija jau arī. Savukārt man izloze, varētu teikt, atmaksāja par iepriekšējo dienu, jo es gribētu redzēt to makšķernieku un viņa pacietību, lai četras stundas no vietas uzmanīgi vērotu pludiņu un tomēr sagaidītu to vienīgo copi, lai viņu arī īstenotu. Pēc tam gan bija sajūta, ka acis ir iztecējušas.
Otrajā dienā ielozējos A sektorā zem pēdējā numura, kas dod labas priekšrocības.Tagad mazliet no man līdzīgo meistarības un pieredzes tiem, kam tās ir krietni mazāk.
Ja braucat uz copi vai arī makšķerējat vienā un tajā pašā vietā vairākas dienas, ir vērts padomāt par iebarojamās barības daudzumu, ko iemest ūdenī pirms katras copes sākuma. Ja ir ļoti daudz sīkzivju, tad barības daudzumu samazināt nav vajadzības. Ja sīkās zivs pie gultnes nav, bet ik pa brīdim paceļas kas lielāks, tad pastāv varbūtība, ka jūsu copes vietā, kur zivīm jau vairāku dienu garumā ir uzklāts galds, „stāv” lieli brekši, raudas, vimbas, līņi vai karpas, kas apēd tikai tik, cik vēlas, bet paliek sargāt šo vietu un mazākos sugas brāļus vienkārši dzenā projām. Par šādu situāciju bieži vien liecina mazo zivtiņu atsevišķi „izlidojumi” virs ūdens virsmas. Šādas situācijas visbiežāk ir novērojamas seklās vietās ar nelielu straumi. Kāds teiks, ka tos mazos taču dzenā plēsoņas. Pilnīgi pareizi, bet ir viena atšķirība. Ja dzenā plēsoņas, tad mazās zivtiņas nolīst kā lietus, bet, ja no barības galda dzenā lielais breksis, karpa vai līnis, tad no ūdens pa retam izlec pa vienai vai maksimums divām zivtiņām. Turklāt tas notiek diezgan regulāri un tieši uz iebarotās vietas. Lūk, jums arī salīdzinājums un iespēja pārbaudīt, vai tas, ko saku, atbilst patiesībai.
Visbiežāk, sporta pludiņmakšķerēšanas sacensību sākuma iebarojumā tiek izlietoti aptuveni 60% no iebarojamās barības. Ja ņem palīgā uzskates līdzekļus, tad tās ir aptuveni 30 apelsīna lieluma bumbas. Tā arī otrajā dienā, vismaz manā zonā, 10 minūtes pirms starta šāviena, kas atļauj sākt iebarošanu, pilnīgi visi izveidoja aptuveni šādu daudzumu iebarojamās ēsmas. Savukārt es izlēmu noriskēt, jo ne vienu reizi vien tas ir attaisnojies, ka trešajā dienā labāk barot pakāpeniski un visu sacensību laiku, nevis kā citādi. Būtībā mans plāns attaisnojās ar uzviju, jo, piemēram, starta barojumā zem štekera pludiņa uzklāju zivīm galdu tikai ar piecām barības bumbām. Jau pirmajās desmit minūtēs izvilku četras ap 200 gramu smagas raudas. Pārējā zona klusēdama to visu tikai vēroja, bet es pie sevis nodomāju, cik gan ilgi tas turpināsies? Lēnām atdzīvojās arī pārējie, un kaut kas jau sāka ķerties visur. Rauda man pazuda, bet parādījās sacensībām ļoti piemērots bonusa breksis. To nebija daudz, tikai pieci, lai izvestu mani kā pirmo zonā un kā otro kopvērtējumā pēc pirmā posma.
Ko derētu še ielāgot?
Ja ūdens malā neesi viens, bet gan atrodies lielākā vai mazākā kolhozā, pacenties ieņemt vietu pa straumi zemāk par citiem. Ja šādu vietu esi atradis, pavēro, cik daudz, cik lielas un cik intensīvi zivis tiek vilktas. Ja zivs ir liela, bet ķeras reti, un šajā vietā tu esi pirmo dienu, tad, protams, nav zināms, kas šeit noticis ir iepriekš, tāpēc ielādē ūdenī vismaz 10 iebarojamās barības bumbas. Rezultātu garantēju.
Ūdens ir uzsilis un var droši izmantot atraktorus. Tādi produkti kā slieku, motiļa un krabja atraktori nekad nebūs par daudz, jo tiem kā likums nav spēcīga aromāta, taču pietiekošs, lai piesaistītu zivi. Anīss, zemene, ananass, medus, vanilīns, kaņepe, koriandrs ir pieskaitāmi pie stipriem aromātiem un apiešanās ar tiem ir uzmanīga. Par piemēru varu pateikt, ka anīss, ko izmantojam brekšu copē, kā koncentrāts uz litru ūdens, lai samitrinātu barību, ir pietiekams ar 4–5 pilieniem.
Samitrinot iebarojamo barību, vadāmies pēc dziļuma, kādā iebarojamai bumbai ir jāuzklāj zivīm galds. Ja tā ir vieta ar dziļumu līdz diviem metriem un stingru gultni, tad barības bumbas veidojam stingras. Ja gultne ir mīksta, kā, piemēram, daudzviet ezeros, kur to klāj sapropelis, tad iebarojamām bumbām ir jābūt saspiestām tik cieši, lai, atsitoties pret ūdens virsmu, tās izjuktu. Upēs ar palielu straumi pie iebarojamās barības klāt obligāti liekam līmi.
Būtībā esmu gatavs padalīties savā pieredzē ar jebkuru lielu vai mazu makšķernieku. Rakstiet draugos jautājumus, un tā rādās, ka arī www.copeslietas.lv varēšu ar jūnija vidu atbildēt uz katra interesenta jautājumiem. Visiem ne asakas, un neaizmirstiet, ka pirms Jāņiem ir līņu laiks!
