14.jūnijs ir diena, kas Latvijas vēsturē ierakstīta melnā krāsā. Tā ir diena, kad cilvēki tika masveidā izvesti uz Sibīriju un veiktas represijas pret Latvijas armijas karavīriem. Šī diena sagādājusi ciešanas tūkstošiem ģimeņu un atmiņas par to sāp joprojām.
Šogad aprit 70 gadi kopš to dienu notikumiem. Lai atcerētos tālaika traģiskos notikumus un godātu mūsu senču piemiņu, gan Gulbenē, gan Litenē notika piemiņas pasākumi.
Liela atsaucība konferencei
Šī diena iesākās ar zinātnisko konferenci Litenē. Kultūras nama zālē pulcējās gan novada iedzīvotāji, gan viesi no citām Latvijas vietām, arī karavīri un zemessargi. Konferencē ar stāstījumiem uzstājās Latvijas Kara muzeja, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Okupācijas muzeja, kā arī citi pārstāvji. Konferences galvenā tēma bija Latvijas armijas iznīcināšana 1940. un 1941.gadā. Dalībnieki runāja arī par Aizsargu organizācijas, Robežsargu brigādes un Kara muzeja likvidāciju, izmaiņām armijas iekšējā dzīvē, mobilizācijas plāniem un Sarkanās Armijas karaspēka daļu klātbūtni 1939. – 1940.gadā, kā arī par represijām pret Sarkanās Armijas 24.teritoriālā strēlnieku korpusa virsniekiem un tā karavīru likteņiem 2.pasaules karā. Vēsturiskajos faktos un liecībās dalījās arī Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja speciālists Anatolijs Savickis. Konferenci noslēdza vēstures pētnieks litenietis Jānis Zvaigzne, stāstot par traģiskajiem notikumiem Litenes nometnē.
Konferencē piedalījās arī kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Viņasprāt, Litenes notikumi Latvijas vēsturē un liktenī nav pietiekami apzināti un Latvijas virsniecības iznīcināšana 1941.gadā ir tikpat nozīmīga nācijas vēsturiskās atmiņas mezglu pinumā kā Latvijas valsts dibināšana 1918.gadā un neatkarības atjaunošana 1990.gadā. Uzrunājot konferences dalībniekus, viņa uzsvēra, ka vēsturnieku paveiktais nav apšaubāms, taču šis stāsts nav pietiekami skaļi un skaidri izstāstīts mums visiem. S.Ēlerte uzsvēra, ka iemesls Latvijas virsniecības iznīcināšanai, protams, bija bailes, ka armija varētu pretoties, bet tas noteikti nebija vienīgais iemesls. Virsniecība un armija ir neatkarīgas valsts simboli, tāpēc tas, kas notika Litenē, bija arī simboliska Latvijas valsts iznīcināšana. „Poļu virsniecības iznīcināšana Katiņā bija un ir divu valstu dienaskārtībā. Kāpēc nevar tā vienkārši aizmirst? Tāpēc, ka nevar aizmirst lietas, kurās nav panākts izlīgums, kurās nav atjaunots taisnīgums. Tāpēc Litenes vārds mums visiem sevis un savas valsts apzināšanai ir tik nozīmīgs,” pauda S.Ēlerte.
Jāturpina pētījumi
Konferenci ar savu klātbūtni pagodināja arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Savā uzrunā konferencē prezidents stāstīja, ka pirmo reizi Litenes vārdu uzzinājis bērnībā, kad radinieki atgriezās no Sibīrijas, un tad nācies dzirdēt: “Pēdējo reizi redzēts, aizbraucot uz Liteni.” Tur arī šie atmiņu stāsti beidzās. V.Zatlers uzsvēra, ka nav skaidrs ļoti daudzu Latvijas virsnieku liktenis un ir apsveicami, ka notiek šāda konference. “Vecvecāku mantojums ir tālāk jānodod jaunajām paaudzēm. Būtu labi, ja veidotos tradīcija, ka šajā dienā katra ģimene pasēdētu un pārrunātu savus likteņus, kādiem tās izgājušas cauri,” norādīja prezidents. Savas runas noslēgumā viņš novēlēja vēsturniekiem turpināt šo pašaizliedzīgo darbu un pauda cerību, ka jaundibināmās Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darbā varēs rast jaunas ziņas par Litenes virsnieku likteņiem.
Konferences noslēgumā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons visu klātesošo vēsturnieku vārdā solīja turpināt darbu pie Latvijas militārās vēstures izpētes. Kā minēja Ē.Jēkabsons, vēsturi mēs pašreiz veidojam bez tiešajiem avotiem, no atmiņām, no pastarpinātiem avotiem. Tas nav labi, bet tā nav mūsu vaina. Viņš uzsvēra, ka Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas uzdevums ir pieprasīt konkrētus dokumentus no arhīviem, bez kuriem nav iespējams pielikt punktu šim Litenes stāstam.
Piemiņas vietās saguļ ziedu klēpji
Lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus, vairāki simti cilvēku otrdien pulcējās arī Gulbenes dzelzceļa stacijā un Litenes kapos. Piemiņas brīdī Gulbenē piedalījās Nacionālo Bruņoto Spēku vadības pārstāvji, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, karavīri, kadeti un zemessargi, Virsnieku apvienības pārstāvji, pašvaldību darbinieki, politiski represētie, viņu tuvinieki un daudzi citi. Ziedi sagūla gan pie piemiņas akmens Gulbenes dzelzceļa stacijā, gan vēlāk arī Litenes kapos pie memoriāla “Sāpju siena”.
Valsts prezidents, uzrunājot klātesošos, Litenes kapos norādīja, ka šī ir vieta, kur smelties drosmi, spēku un varēšanu no saviem senčiem. V.Zatlers aicināja pieminēt visus, kas ir veidojuši Latvijas armiju, uzvarējuši Brīvības cīņās, kas tikuši nogalināti un nomocīti Latvijā un ārpus tās, tos, kas pretojās naidniekam, tos, kas gāja bojā izsūtījumā, un arī tos, kas atgriezās un nesa sevī līdzi stipru gribu kā simbolu. Prezidents vēlēja visiem drosmi, spēku un gribu kalpot Latvijai.
Aizsardzības ministrs A.Pabriks savā uzrunā teica ka vēsturei tāpat kā monētai ir divas puses – sēru un prieka puse. “Laiks iet, bet mums ir jāatceras vēsture. Ja mēs neatceramies vienu monētas pusi, ir ļoti grūti domāt par monētas otru pusi, par nākotni. Kad mēs sērojam, mums savā ziņā ir prieks arī par to, ka mēs esam, jo lielā mērā esam, pateicoties šiem virsniekiem, šiem karavīriem un visiem tiem, kas ir gājuši bojā izsūtījumā Krievijas lēģeros vai Otrajā pasaules karā.” Ministrs arī asi kritizēja Krievijas vēstnieku, kurš atšķirībā no citu valstu vēstniekiem ignorēja 14.jūnija pasākumu Rīgā. Taču viņš cer, ka pienāks brīdis, kad arī šis vēstnieks būs kopā ar mums šādos piemiņas brīžos.
Nacionālo Bruņoto Spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube atzina, ka mūsu pienākums ir būt Litenē un atcerēties virsniekus, mūsu valsts patriotus. R.Graube norādīja, ka šī ir vieta, kur mācīties no traģiskajiem notikumiem, kur gūt pārliecību un mācīties valstiskumu, kā arī mācīties pārvaldīt un aizsargāt šo valsti.
Noliekot ziedus piemiņas vietā, mūsu novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa aicināja būt lepniem par savu valsti un tās aizstāvjiem, kā arī turēt mūžīgā piemiņā tās vēsturi.
Pēc tam piemiņas pasākuma dalībnieki devās uz Latvijas armijas nometnes vietu, lai pie ugunskura kopīgi dziedātu dziesmas, sirsnīgi aprunātos, dalītos atmiņās un pieminētu savus tuviniekus.
