Tradicionālā kultūra nav tikai folklora un tautas lietišķā māksla. Tā ir cauri gadsimtiem veidojusies dzīves pieredze, prasmes un rituāli: sākot no bērnu audzināšanas un sadzīves darbiem līdz skaistuma un harmonijas atrašanai. Kad katra lieta ir savā vietā. Kad darbs ir „izdzīvots” un „skaisti padarīts”. Un kad apzinās, kā „rāmi, rāmi Dieviņš brauca” un kā „pretim nāca mīļa Māra”.
Gadu simtiem tautas tradīcija izpaužas „iekšējā pārmantotībā” – no vecākiem – bērniem. Tas ir ģimenes un katra cilvēka pasaules uzskats, viņa jušana, pārdzīvojums un pieredze – visa dzīve.
Vasaras saulgrieži – Saules, Dzīvības un Gaismas svētki, Lielā Jāņu Mistērija, kad cilvēks var tuvoties savam Dievišķajam pirmsākumam.
Jāņi ir dzīvības enerģijas kulminācija. Mūsdienu valodā izsakoties, zūd robeža starp racionālo un iracionālo. Daba atveras savā vienkāršībā: noņem kodus un atver failus. Viss kļūst iespējams. Piepildījums būs atkarīgs no katra paša. Jāņu velte ir dāsnums un auglība visās izpausmēs. Ko un kā prasīsi, kā mācēsi noformulēt un kā rīkosies, tā arī saņemsi! Daba vienmēr apveltīs!
Apveltīs ar nerimstošu prieku un vitalitāti, tā, ka gribas lēkt augstāk un sabučot mīļāk! Ar brīnumainu kopības sajūtu, dziedot – līgo! Ar mistisku noslēpumainību, Jāņu bērniem naktī brienot pa rasaino zāli un no rīta vērojot, kā migla tiek vērpta. Apveltīs ar vārdos nenoformulējamu pārdzīvojumu un laimes izjūtu, esot vienā veselumā ar Dabu.
Papardes zieds uzziedēs!
Nenomaldies, dzenoties pēc apskurbuma! Tur ziedēs maldugunis! (Maldugunis simbolizē vēlmes, kas novirza no pareizā ceļa.)
“Visa zāle noziedēja,
Papardīte vien nezied;
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.
Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņu nakti neguliet;
Tad rītā redzēsiet,
Kā saulīte rotājas.”
Papardes ziedu atrod vienatnē un saplūsmē ar Dabu. Tā ir meditācijas augstākā pakāpe, kad tu pats kļūsti Bezgalība, Miers, Spēks un Mīlestība.
Nenoguli īsāko gada nakti, kurai pierakstītas vairāk nekā 1200 jāņudziesmu melodijas! Cik zini tu?
“Jānīts sēja sidrabiņu
Visu garu Jāņu nakti;
Sēj, Dieviņi, manu tiesu,
Jele vienu birzumiņu.
Kas apvilka zelta stīgu
Apkārt manu istabiņu?
Jāņa bērni apvilkuši,
Jāņu nakti līgojot.”
Jānis ir sena latviešu dievība, kuras izcelsme meklējama indoeiropiešu pirmsākumos (sanskrita nozīme – nepārtraukta kustība, ceļš). Latviešu tradīcijā Jāni daudzina, nevis pielūdz. Jāņuguns ir debesu uguns – Saule, kas simbolizē gaismas un harmonijas uzvaru pār tumsu un haosu.
Līgo (no “līga” – savienība, apvienība)! Saplūsti ar Gaismu, ar Zemi un ar Debesīm! Esi vienots veselums! Esi jāņabērns, kas atnāk pie Jāņa! Liec ozola vainagu galvā un esi Jānis! Liec puķu vainagu galvā un esi Jānīša līgaviņa vai Jāņa māte!
Grupa “Pērkons” dziedāja:
“Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim.”
Pacel acis uz augšu, kurp tiecas ugunskura dzirksteles! Iztaisno muguru, un iztaisnosies tavi ceļi!
Iededz jāņuguni sirdī! Līgo!
