Apbrīnas vērtas ir tās jaunās ģimenes, kas neļaujas pilsētas kņadas vilinājumam, bet izvēlas lauku klusumu. Daukstu pagasta “Gāršas” par savām mājām sauc Mārītes un Sanda Vilkaušu ģimene, kurā aug četrus gadus vecais dēlēns Krišjānis un mazulīte Paula, kura ir tikai mēnesi un dažas dienas veca. “Mums patīk dzīvot laukos, izbaudot svaigo gaisu, dabas skaistumu un klusumu,” atzīst saimnieki.
Gluži kā koši oranžs zieds, braucot no Daukstu centra pa ceļu, kas ved uz Līgo pagastu, negaidot paveras “Gāršas”. Pagalma pašā viducī – smilšu kaste – pilna ar rotaļlietu ekskavatoriem, automašīnām un citām puisēnam piestāvošām rotaļlietām. Tikai nedaudz jāpaciešas, kad smilšu kastē līdz ar viņu rotaļāsies arī mazā Paula. Turpat pa zaļās zāles paklāju lepni pastaigājas kupla tītaru saime, bet četrkājainais draugs Riks ir draugs visiem. Medaini smaržo milzīgā liepa, kā liecība, ka šai mājvietai ir sena vēsture. Mārīte un Sandis soli pa solim atjauno Mārītes vecāku māju, ienesot tās telpās mūsdienīgu elpu.
Satiekas Vācijā
Kamēr Pauliņa izsapņo savu mazulīša sapni, Mārīte rod laiku, lai parunātos. “Mēs ar vīru laikam esam mazliet traki, izvēloties dzīvi laukos manas dzimtas mājās. Abi ar Sandi pirms astoņiem gadiem iepazināmies Vācijā, kur strādājām un reizē arī apguvām zināšanas lauksaimniecībā. Dzīvojām lauku saimniecībās un no darba brīvajā laikā mēs – latvieši – braucām ciemos cits pie cita. Tā arī satiku Sandi. Tolaik maniem vecākiem bija saimniecība. Esmu beigusi Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu. Atgriežoties 1998.gadā no Vācijas, domāju, ka turpināsim strādāt saimniecībā. Dzīvē bija dažādi plāni, bet tad mums Lauku atbalsta dienestā norādīja, ka esam pārāk maza saimniecība, lai kaltu lielus plānus,” stāsta Mārīte. Sanda dzimtā puse ir Madonas novada Bērzaunes pagasts, bet mežsaimnieka specialitāte iegūta Ogres meža tehnikumā. Vācijā abi atgriezušies vēlreiz, kopumā tur pavadot divus gadus. Otrajā gadā Mārīte strādājusi par auklīti. “Mēs vairs negribam braukt strādāt uz Vāciju. Vienīgi tad, ja dzīve mums smagi spiestu to darīt. Vismaz pagaidām par to nedomājam,” apņēmīgi saka Mārīte. Sandis uzskata, ka aizbraukt projām no Latvijas neesot risinājums. “Vaina ir izglītībā, jo mums ir daudz cilvēku ar augstāko izglītību, kuri, stājoties darbā, uzreiz vēlas tūkstoš latu lielu algu, mobilo tālruni un automašīnu. Tas tā nenotiek. Dzīves realitāte ir skarbāka. Mēs paši esam izgājuši to ceļu, kas sākas ar mazu algu, lai pakāpeniski dzīvotu labāk,” stāsta Sandis. Arī Mārīte atceras, kā pirms dēla piedzimšanas strādājusi pasta nodaļā, par pusslodzi mēnesī nopelnot 24 latus. Šobrīd Sandis ir vienīgais pelnītājs. Viņš ir uzņēmuma SIA “Cesvaines kūdra” valdes loceklis. Uzņēmums nodarbojas ar kūdras izstrādājumu ražošanu un tirdzniecību. Arī Mārīte pirms došanās mazās Paulas kopšanas atvaļinājumā strādājusi šajā uzņēmumā, kura īpašnieks ir vācietis Bernhards Šteingrēfers.
Palīdz ietaupīt naudu
Daudzi cilvēki izteikuši apbrīnu Vilkaušu ģimenei, ka viņi dzīvo dziļi laukos. Šiem apbrīnotājiem Mārīte atsmej pretim, kas tas ģimenei ļauj lieliski ietaupīt naudu. “Ejot pa pilsētu, cilvēks pakļaujas veikalu vilinājumam un bieži vien nopērk to, bez kā varētu arī iztikt, bet mēs uz mājām vienmēr braucam pa Jaungulbenes pusi. Pa ceļam iegriežamies veikalā un nopērkam tikai vajadzīgo vai arī preces, ar kurām pietiek ilgākam laikam. Tā mēs dzīvojam. Mums pašiem ir vistas – tātad arī olas. Ir arī piens,” stāsta Mārīte. Sandis atzīstas, ka par to, kas notiek pagastā, zinot visai maz. Tik vien, cik izlasot avīzē, jo darbs esot blakus novadā. Nav jau tā, ka Mārīte un Sandis ir cilvēku aizmirsti. Ik pa laikam “Gāršās” ierodas radinieki un draugi no Rīgas un citurienes. Tad te valdot īsta burzma un kņada gluži kā itāļu ģimenē, lai, visiem aizbraucot, atkal iestātos rāms miers. “Domāju, ka arī Krišjānis, izaudzis laukos, nespēs iedomāties dzīvi pilsētā,” šūpojot dēlēnu uz ceļiem, kurš beidzot ir pārvarējis kautrību, saka Sandis. Mārīte savukārt nenoliedz, ka ne jau vienmēr viss esot tik ideāli, kā vasarā. ”Lielākās problēmas rudeņos un pavasaros sagādā ceļi. Arī ziemā, kad bija liels sniegs, tie bija aizputināti un neizbraucami. Labi, ka vīram darbā ir traktori, tad uz mājām braucām ar traktoru, nevis vieglo automašīnu, jo citas iespējas jau mums tad nav,” smejas Mārīte. Viņa klusi bilst, ka vecāki, kas jau viņsaulē, droši vien priecājoties, ka dzimtas mājas netiek laistas postā. Arī Sandra vecāki ar dēla izvēli jau samierinājušies, lai gan sākumā abus jaunos nosaukuši par trakiem. “Nav jau tā, ka tikai ietaupām, līdzekļi jāatvēl arī transportam un dārgajam benzīnam, lai kaut kur varētu nokļūt, piemēram, pie ģimenes ārsta un tamlīdzīgi,” piebilst Mārīte.
Vienmēr jūtas droši
Pietiek ar pavisam neilgu brīdi, lai saprastu, ka Vilkaušu ģimenē valda miers, mīlestība, saticība un uzticība. “Blakus Sandim es jūtos droši, kā aiz stipras mūra sienas. Viņš mums visiem ir ļoti liels atbalsts. Man ir grūti Sandi raksturot, bet kopā ar viņu es jūtos labi,” smaida Mārīte. Sandis atklāj, ka Mārīte ir apveltīta ar mīļumu un vienkāršību. “Viņas mīļā un sirsnīgā attieksme pret jebkuru cilvēku bija tā, kas paņēma mani savā varā.”
Ģimenē nenotiekot arī strikta darbu šķirošana. Ja vajadzīgs, Sandis ir gatavs uzkopt telpas, tādējādi atvēlot laiku ēst gatavošanai, ko savā pārziņā ņēmusi Mārīte. Lielākus saimnieciskos darbus viņa savukārt atvēlējusi Sandim kā jau vīrietim. Brīvajā laikā, kura Sandim nav īpaši daudz, viņš labprāt ņem rokās makšķeri un dodas uz tuvējo dīķi. Neiztrūkstoši pavadoņi šādās reizēs esot Krišjānis un arī Mārīte. Vilkaušu ģimenē regulāri tiek atzīmētas arī visas dzimšanas dienas. Netiek aizmirsta arī kāzu diena – 19.jūlijs. Šajā dienā Sandis vienmēr Mārītei dāvina ziedus un liek uzdzirkstīt šampanieša zvaigznēm, jo tā ir viņu abu mīlestības diena. Mīļi ir arī Ziemassvētki, kad ciemos ierodas Salatētis. “Krišjānis tagad ir greizsirdīgs uz Paulu, jo tai man iznāk veltīt vairāk laika. Nekas, kad abi izaugs, brālis, būdams vecāks, varēs māsu vest uz ballēm un pieskatīt,” smejas Mārīte.
Abi vecāki mēdzot arī pafantazēt, par ko dienās izaugs dēls un meita. “Šobrīd Krišjānis pats nosaka sev profesiju. Topā mums ir lielie traktori, kas redzēti pie manis darbā. Dažkārt, kad ir mazāk darba, paņemu viņu līdzi,” bilst Sandis. Gan Mārīte, gan Sandis, raugoties savos bērnos, par spīti visam dzīvo ar cerību un ticību, ka valstī viss vērsīsies par labu, tikai tas nenotiks tik drīz. Pagaidām viņu valsts ir “Gāršas”.
