Lejasciema pagastā jau gadu par jauniešu centra vadītāju strādā Inga Deigele. Jauna, aktīva, aizrautīga, atvērta – šīs īpašības ir tās, kas palīdz viņai labi saprasties ar jauniešiem.
– Kas lika tev atgriezties atpakaļ un sākt strādāt šeit?
– Tas ir interesants stāsts. Pirms mēs ar vīru bijām pārcēlušies atpakaļ uz Lejasciemu, dzīvojām Liepājā, es tur augstskolā studēju filoloģiju. Tajā laikā domājām, kādi būtu priekšnoteikumi, lai varētu atgriezties dzīvot šeit – protams, pats galvenais bija iztikas līdzekļi, jo cilvēks nevar dzīvot ne no kā, Liepājā tomēr mums bija darbs un nodrošinājums. Taču mūs visu laiku vilka uz šo pusi. Pabeidzu bakalaura studijas, iestājos maģistrantūrā, izturēju konkursu un vienu gadu darbojos programmā “Iespējamā misija”. Lai arī šī ir divu gadu programma, es gaidīju meitiņu un līdz ar viņas piedzimšanu pārtraucu šo programmu. Jau tad man bija mērķis atrast kādu skolu šeit. Līdz šejienei netiku, bet strādāju Ķegumā. Kad piedzima meita, noriskējām un atgriezāmies dzimtajā pusē. Domājot par to, ko es vēlētos darīt, atgriežoties Lejasciemā, man bija doma, ka es varētu vadīt Jauniešu centru, lai gan tobrīd, protams, šeit strādāja pavisam cits cilvēks. Strādājot skolā, es sapratu, cik ļoti mani ierobežo formālā vide. Protams, var censties un mēģināt stundu padarīt brīvāku un ne tik sausu, taču latviešu valodā ir jāiemāca konkrēti jautājumi. Es arī sapratu, ka man ļoti patīk strādāt ārpusstundu darbu – es vadīju gan folkloras pulciņu, gan skolas avīzi. Tādēļ nolēmu pieteikties uz centra vadītājas vietu, kad šī vieta atbrīvojās un tika izsludināts konkurss. Acīmredzot tā tam bija jābūt, ka mani apstiprināja šajā amatā. Esmu cilvēks, kas dzīvo pēc pārliecības, ka dzīvē visam ir jābūt tā, kā tam jābūt. Šobrīd es ne brīdi nenožēloju ne to, ka es biju prom Rēzeknē, kur pabeidzu mākslas vidusskolu, ne arī Liepājā, jo tad es nebūtu tas cilvēks, kas es esmu tagad.
– Kāds tev bija šis pirmais darba gads kopā ar jauniešiem?
– Tas ir bijis pilns dažādām emocijām un aktivitātēm, kas ir atšķirīgas no manas iepriekšējās dzīves. Strādājot ar cilvēkiem, vienmēr iegūsti daudz pozitīvu emociju, protams, vienmēr jau ir arī kaut kas, kas neizdodas, tā ir jebkuram, kurš kaut ko dara. Bet darbs ar jauniešiem ir interesants un aizraujošs. Es nevaru iedomāties sevi, sēžot kabinetā no pulksten 8.00 līdz 17.00, lai gan reizēm, protams, šāds vilinājums pārņem, bet, nopietni domājot, es laikam esmu tajā vietā, kur man ir jābūt. Esmu sapratusi, cik man ļoti patīk strādāt tieši Lejasciema pagastā. Sākot strādāt, biju nobijusies, jo ilgu laiku jau nedzīvoju Lejasciemā. Mācoties, studējot un strādājot dzīvoju gan Rēzeknē, gan arī Liepājā, taču visu laiku man gribējās atgriezties tur, kur es esmu dzimusi, augusi un gājusi skolā līdz 9.klasei. Tā mēs ar vīru, kurš ir no Ilzenes, esam atgriezušies savā dzimtajā pusē. Kad sāku strādāt jauniešu centrā, šķita, ka pazīstu varbūt piecus jauniešus, tādēļ bažījos, kā lai uzsāk darbu, ja neesi draugos ar visiem jauniešiem, jo tad tev ir jāpiedāvā nevis sevi, bet tieši aktivitātes, uz kurām viņi nāks. Taču pirmās gada laikā uz jauniešu centru ir sākuši nākt daudzi jaunieši, daudzi, protams, jau šeit darbojās arī iepriekš.
– Kādi ir Lejasciema jaunieši?
– Mēs šovasar realizējam jauniešu apmaiņas projektu, arī pirmo brīvprātīgā darba projektu un pie mums darbojas brīvprātīgais jaunietis no Gruzijas. Ir apstiprināts arī biedrības “Laika josta” mazais projekts, kurā ir paredzētas gan teātra nodarbības, gan rokdarbu darbnīcas. Tas viss neizauga pats no sevis. Tas viss ir tikai tāpēc, ka jaunieši paši kaut ko vēlas darīt. Šeit, protams, arī nāk bērni, jo esam līdzās skolai. Arī tie, kas vēl it kā nav sasnieguši jaunieša statusu, šeit tiek gaidīti. Tā ir vieta, kur viņiem darboties. Es vairāk priecājos, ka viņi darbojas šeit, nevis slidinās pa ceļu pa priekšu mašīnām. Ceru, ka viņi arī pieradīs šeit nākt un jo vecāki viņi kļūs, jo viņi vairāk iesaistīsies dažādās aktivitātēs. Protams, naivi ir cerēt, ka visi Lejasciema jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem būs šeit, bet šurp nāk ļoti dažādi jaunieši. Arī intereses viņiem ir dažādas. Ir tādi, kurus interesē sporta pasākumi, ir tādi, kas ierodas uz teātra nodarbībām vai arī tādi, kas labprāt palīdz, piemēram, mūsu labdarības akcijā sadarbībā ar sociālo centru Ziemassvētkos apciemot un iepriecināt vientuļos cilvēkus. Nav tāda viena brīnumlīdzekļa, ar ko piesaistīt pilnīgi visus.
Man savukārt galvenais ir censties saprast, kādas aktivitātes piedāvāt, lai tās būtu saistošas pēc iespējas lielākam jauniešu pulkam. Otrkārt – kā iesaistīt arī citas paaudzes, jo jauniešiem ir arī vecāki un vecvecāki un dažādās aktivitātēs var kopīgi darboties dažādu paaudžu cilvēki. Ar biedrības “Laika josta” projektu tieši arī mēģināsim radīt šo sadarbību starp paaudzēm.
– Vai viegli būt jaunam?
– Te nevar runāt par dalījumu pa vecuma posmiem, bet par attieksmi pret dzīvi. Protams, ka jaunieši vēl tikai veido šo attieksmi un, iespējams, pēc gadiem 20 viņi uz to visu skatīsies pavisam citādāk. Taču, man šķiet, ka tas tiešām ir atkarīgs no attieksmes – vai tu koncentrējies uz vārdu “grūti” un tā arī visu mūžu dzīvo, vai no dažādām situācijām mācies, interesējies par kaut kādām iespējām un mēģini rast izeju. Piemēram, jebkuram jaunietim, kuram vēl nav 30 un kurš saka, ka viņam nav ko darīt un viņš mirst badā, es varu pajautāt, vai viņš zina, ka uz gadu viņš var aizbraukt Eiropas brīvprātīgajā darbā? Varbūt viņš pēc tam atbrauks atpakaļ ar tādu pieredzi, ka viņš varēs atrast jebkuru darbu. Man jau šķiet, ka mums tiek vienkārši iestāstīts, ka mums ir jābūt grūti. Viss ir atkarīgs no mums pašiem, un kaut kādas iespējas ir vienmēr.
– Ko esi mācījusies no jauniešiem?
– Man vēl ir jāiemācās vienkārši smaidīt, smaidīt katram. Otrkārt, jāiemācās dzīvot vieglāk. Es milzīgi koncentrējos uz kaut ko tādu, kas man neizdodas, vai uz to, kas man vēl ir jāizdara, jāmaina vai jāuzlabo, taču tas viss lielais apjoms, kas jau ir paveikts, nešķiet tik svarīgs, jo liekas, ka svarīgākais ir tas viens, kas vēl nav izdarīts. Jaunieši saka – un kas tad ir, ka tas nav izdarīts? Un, patiesību sakot, nekas jau traģisks tas arī nav.
– Patīkami, ka esi no tiem jaunajiem cilvēkiem, kam ir svarīgi būt savā dzimtajā pusē.
– Atceros sarunu ar mūsu pārvaldes vadītāju Māri Milnu, kad viņš man jautāja, vai man to vajag, varbūt pietiek ar to, ka te ir vasarnīca? Es viņam iebildu. Nevaru nodefinēt, kāpēc man ir jābūt šeit, laukos, bet tad, kad dzīvojām Liepājā, abi ar vīru braucām uz šejieni un priecājāmies, kad tikām jau šaipus Rīgai un jau tuvāk šejienei, šķita, ka tad dvēsele atveras. Tas ir tā vērts! Man ļoti patīk dzīvot laukos, man patīk, ka vari iziet uz ielas un tu daudzus pazīsti, vari aprunāties. Laukos ir unikāla iespēja būt sabiedrībā, kad tu to vēlies, un norobežoties no visa, kad tu vēlies klusumu un mieru.
– Vai tev nekad nav bijusi doma doties kaut kur prom?
– Līdz šim – nē. Protams, varbūt, ja man nebūtu ģimenes, lai gan es esmu ļoti laimīga, ka man tā ir, es varbūt izmantotu iespēju uz gadu iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Taču braukt kaut kur strādāt, man nav nekad bijusi doma. Protams, nesaku, ka tas ir neiespējami, jo nekad nevar zināt, kas notiks nākotnē. Es tikai skaidri zinu, ka es noteikti rūpēšos par savas ģimenes labklājību, kā vien mācēšu, bet es ļoti ceru, ka nepienāks tāds brīdis.
– Ko tev patīk darīt ārpus darba?
– Nu jau es savas aizraušanās pamazām padaru par darbu. Esmu folkloras grupas “Smaržo siens” vadītāja. Folklora un tradicionālā kultūra – tās ir manas aizraušanās. Man šķiet, ka folklorā ir ļoti daudz spēka, tas ir tikai jāmāk paņemt. Man ir žēl, ka jaunāki cilvēki to neapzinās. Mēs neesam etnogrāfiskais ansamblis vai folkloras kopa tradicionālā izpratnē, mēs vienkārši dziedam tautasdziesmas tā, kā mums patīk. Ceru, ka varbūt kādreiz tas interesēs vairāk cilvēkus, lai gan es nekādā gadījumā to necenšos padarīt par masu pasākumu. Vēl mana aizraušanās ir arī mūzika, turklāt dažādos veidos. Šobrīd sadarbībā ar kultūras namu sākšu gatavot nelielu koncertprogrammu 18.novembrim, tas man būs liels izaicinājums. Ir ļoti pozitīvi, ka šeit visi ir atvērti, visi ir ar mieru sadarboties un palīdzēt.
