Tā, protams, nebija vienīgā reize, kad Pēteris ar Mārīti pēc darba devās uz kino. Par laimi, pārpratums ar cīsiņiem viņu attiecībās melnu strīpu neiezīmēja.
Kādā decembra dienā jau no paša agra rīta visi Rīgas afišu stabi bija nolīmēti ar krāsainām ārzemju filmas reklāmām, un katram bija skaidrs – tā noteikti jānoskatās. Franču filma, izcili aktieri, un, kā vēstīja attēli uz afišas, gaidāms stāsts par kaislīgu un dramatisku mīlestību. Tikai viena nelaime – filmu demonstrēja divus vakarus, un, lai uz šo „kases gabalu” nopirktu biļetes, būs jāizstāv garu garā rinda.
Un patiešām – lai kā viņi steidzās, rindas pie kinoteātra „Palladium” kā laiskas čūskas izlocījās tālu no kinoteātra kasēm. Pēdējie pienākušie kinokārotāji mīņājās uz ielas decembra salā, kam todien sabiedrotais bija pamatīgs sniegputenis… Ko darīt? Stāties rindas galā un cerēt, ka biļetes būs dabūjamas vismaz uz pēdējo seansu? Kamēr abi šaubīdamies mīņājās uz vietas, rinda par dažiem soļiem bija sarukusi. Nu, kad jau tā, tad varbūt ko sagaidīs arī.
Pēc nepilnas stundas pēdu pa pēdai abi bija pietuvojušies kases lodziņam, un cerība, kas vēl pirms laika šķita tik vāja, nu rādījās gluži taustāma. Kasiere gan jauno cilvēku prieku nedaudz aptumšoja, paziņodama, ka biļetes tikpat kā izpirktas un atlikušas vien dažas – uz pēdējo seansu un – pirmajā rindā.
Ak kungs! Vai tiešām divas stundas būs jāsēž, galvas atgāzušiem? Tad jau pēc filmas sprandi būs pavisam stīvi! Un kur tad pēdējās rindas romantika?
Bet vai gan tik ilgi rindā stāvējuši tagad atteiksies… Neko darīt, ņems tik ciet, kādas ir.
Lai arī iegūtās biļetes prātīgi tika ievietotas kabatā, garastāvoklis abiem nokrities „uz nulles”… Atlika tikai cerēt, ka vismaz filma neliks vilties.
Skaitīdami stundas, pusstundas un minūtes, kaut kā pavadījuši laiku līdz seansam, viņi laikus ieradās kinoteātrī un ieņēma vietas pirmajā rindā. Viens otram pasūrojušies par gaidāmo neērto skatīšanos un nogurušajām kājām, abi pieklusa, jo – tukšajai vietai, kas atradās blakus Mārītei, tuvojās iespaidīgas miesasbūves vīrietis. Tusnīdams un smagi pūzdams, viņš iezvēlās krēslā, tik tikko ietilpdams sev atvēlētajā vietā. Tad ar plašiem žestiem atpogāja mēteli, noņēma „pižiku” un noraisīja šalli. Pie katras viņa kustības kinoteātra krēsls brīdinoši nočīkstēja, it kā grasīdamies izdvest pēdējo nopūtu.
Tad vīrietis sāka kaut ko meklēt pa kabatām, pārmaiņus te vienu, te otru elkoni izvērsdams kā spārnu un turpat vai trāpīdams Mārītei pa degunu. Par laimi, visai drīz viņš atrada meklēto, kas izrādījās čaukstošā papīrā ietīta desu maize. Par to liecināja kārdinošā smarža, kas momentāni izplatījās uz visām pusēm, liekot ne vienam vien blakussēdētājam norīt mutē sariesušās siekalas. Pēteris ar Mārīti šoreiz bija pavakariņojuši, tāpēc izsalkuma vietā viņos brieda pavisam citas izjūtas.
Nosodoši palūkojies uz neaudzināto vīrieti, kurš savas vakariņas pat nedomāja notiesāt klusām un nemanāmi, bet skaļi čāpstinot muti, Pēteris, pavisam negaidot saskatīja viņā kādu sen bērnībā iepazītu tēlu – resno Tomātu no Džanni Rodāri grāmatas „Sīpoliņa piedzīvojumi”. Arī šim bija tikpat apaļi un sārti vaigi un tikpat neganta daba, jo dūšīgais vīrietis, skaļi atraugādamies, ierūmējās krēslā, savus elkoņus izplezdams pāri blakus esošo sēdvietu paroceņiem. Viens elkonis nepārprotami bakstīja Mārītei ribās.
Būdams galants kavalieris, Pēteris savai sirdsdāmai tūlīt izteica piedāvājumu samainīties vietām. Mārīte nekavējoties piekrita.
„Tomāts”, laikam jau neapmierināts ar notiekošo, nervozi sarosījās savā krēslā un kaut ko pie sevis noburkšķēja. Iespējams, tā tika izteikta nožēla, ka smukās meičas vietā nu apsēdies kāds gados jauns vīrišķis…
Bet Pēteris, nepievērsdams uzmanību blakussēdētāja neapmierinātībai, steidzīgi iekārtojās krēslā, stingri un nepārprotami izstumdams „Tomāta” augšējās ekstremitātes no savas apmaksātās kinoteātra teritorijas. Dūšīgais vīrietis gan vēl centās spēkoties un saglabāt abiem elkoņiem rezervēto platību, bet Pēteris stingri turēja savas pozīcijas. Katram sava vieta! Un nāksies to ievērot!
Filmai sākoties, „Tomāta” elkonis reizi pa reizei vēl centās atkarot savulaik iegūtās teritorijas, bet Pēteris spītīgi un nelokāmi turējās viņam pretim. Tā nu iznāca, ka, atgāzis galvu gandrīz deviņdesmit grādu leņķī, lai kaut ko varētu redzēt uz ekrāna, viņš vairāk uzmanības veltīja nekaunīgajam blakussēdētājam nekā filmai vai Mārītei.
Lai arī Pēterim mētelis bija atpogāts un „pižiks” nolikts klēpī, drīz vien kļuva pavisam karsti. Tas laikam no blakussēdētāja elkoņu bakstīšanas. Bet varbūt no briestošajām iekšējām dusmām – sasodītais vecis!!
Arī „Tomāts” nerimtīgi grozījās savā krēslā un tusnīja,- acīmredzot nav viegli būt iespiestam šaurā krēslā. Tikai pēc pusseansu ilgas stīvēšanās viņš atzina savu sakāvi. Roka, kas līdz šim bakstīja Pētera sānu, nu balstījās uz klēpī novietotās somas. Par vīrieša nervozumu liecināja vien nemierīgās pirkstu kustības, te bungājot pa somu, te murcot melni spīdīgo „pižiku”.
Bet Pēterim filmas skatīšanās prieks pavisam sabojāts. Vajadzēja arī tādam tipiņam nosēsties te blakus! Ne ko dzirdēt, ne redzēt! Un vēl tā neērtā sēdēšana! Pakausis jau pavisam stīvs!
Iesāņus paskatījies uz Mārīti, Pēteris redzēja, ka draudzene pilnībā aizrāvusies ar filmu. Nu, ko, labi vismaz, ka tā…
Pēkšņi ar acu kaktiņu viņš pamanīja kustību, kas varēja nozīmēt tikai vienu – kaimiņa bezgalīgā knosīšanās viņa lepnajai cepurei bija likusi nokrist uz grīdas! To apliecināja arī tikko jūtamais pieskāriens, „pižikam” noslīdot gar kāju.
Ak, vīrieša atriebības kāre! Ak, uzkrājušās dusmas! Nu bija radusies izdevība dot tām vaļu.
Otru filmas pusi Pēteris pavadīja, cītīgi ar kājām mīcot „Tomāta” lepno cepuri. Ja ne viņam pašam kā atmaksāt par sabojāto vakaru, tad vismaz cepure lai saņem pēc nopelniem. Tā tev vajag! Un vēl šitā! Ar purngaliem! Ar papēžiem! Vēl kārtīgāk! Vēl! Vēl! Ak, atriebības saldā garša…
Tuvojoties filmas beigām, tā sāka pat iepatikties. Bet, ko nu vairs – lūk, jau laimīgais fināls. Un tūlīt jau titri, un iedegsies gaisma… Ak, kā gribējās redzēt blakussēdētāja skābo ģīmi un satriekto izskatu!
Vēl nebija izskanējis pēdējais mūzikas akords, kad zālē sēdošie jau steidzās uz durvīm. Arī „Tomāts” sarosījās. Izpletis rokas, viņš ar plašu vēzienu aplika šalli, tad uzstutēja galvā savu melni spīdīgo cepuri un ar skaļu nopūtu uztusnīja kājās. Promiedams viņš vēl baltu aci pablenza Pētera virzienā – kā nekā – seansa pretinieks, kurš gan jau arī viņam krietni patraucējis plānoto izklaidi, un aizslāja uz durvju pusi.
Bet – kur tad Pētera „pižiks”?
Pagalam nožēlojams, ar smilti un sāli samīcīts, gandrīz vai zaudējis formu un krāsu, tas gulēja turpat pie kājām uz grīdas…
Neticami! Visu filmas otro pusi Pēteris bija mīdījis pats savu cepuri! Kā tas varēja notikt? Bet viņš taču redzēja, ka krita!
Kāda morāle šim stāstam?
Neroc bedri citam, pats tajā iekritīsi…
