Svaigi šūta plata rēta vīrieša plecā bija labi redzama, jo pavirši uzmests saplēsts krekls lielākoties sedza tikai muguru. Šis augumā pasīkais puisietis (labākajos gados) līgani stāvēja veikala ejā un bija “uzvilcies”, jo apsargs nelaida viņu iekšā.”Tu mani pagrūdi! Sauksi policiju? Sauc!” aizvainoti ietaurējās atraidītais pircējs, kuram mute bija no zobiem kā izslaucīta. Apsargs atbildēja klusi, kā aizstāvoties. Skrandainais vīrs turpināja klaigāt: “Man ir tiesības!”
Abi konfliktētāji bija pretstats viens otram. Apsarga āriene un manieres liecināja par pieklājību, savukārt negantais vīrs simpātijas neradīja. Tobrīd stāvēju pie veikala kases, norēķinājos par pirkumu un jutu – vienalga jūtu līdzi nelaimīgajam. Kaut arī labi sapratu, ka apsarga pienākums ir pasargāt veikala apmeklētājus no šāda estētiski un psiholoģiski traumējošā cilvēka, kurš, atrazdamies sabiedriskā vietā ar puskailu augšdaļu, faktiski rīkojās bezkaunīgi un necienīgi pret apkārtējiem. Bet ko darīt nepieklājīgā izskata vīrietim, ja plecs sāp un kreklu uzvilkt šķiet neiespējami, tomēr gribas ēst un varbūt arī iedzert sīvo?
No veikala projām ejot, uzrunāju skandālistu, mudinot viņu doties labāk mājās – ārstēties un pasargāt sevi. Neapmierinātais man pretjautāja: “Ir vai nav man tiesības iepirkties veikalā kā visiem pārējiem?” Atbildēju apstiprinoši, jo jutu – arī viņam vajag kādu atbalstītāj tikai tāpēc vien, lai nejustos pavisam izstumts šajā pasaulē.Vīrietis man gribēja par to paspiest roku, taču baidījos pretim sniegt savējo. Samierinājies, ka veikalā neiekļūs, viņš gāja projām. Es arī. Taču prātā palika skandalētāja teiktais: “Vai mēs vispār zinām, kādas ir mūsu tiesības?”
