Jaungulbeniete Inese Tora ir pelnījusi, lai viņu sauktu par dzejnieci. Viņas dzejoļus cilvēki mācās no galvas, raksta kā veltījumu citiem cilvēkiem, lasa, lai veldzētos dvēseliskās noskaņās, kas mums visiem ir vairāk vai mazāk līdzīgas.
“Dzeja pie manis atnāk pati. Lai nepalaistu projām atnākušo domu, steidzu to pierakstīt, izmantojot pat mobilo tālruni. Ir dzejoļi, kur vārdi un rindas pašas uzreiz virknējas tā, ka neko nevajag mainīt. Ir tādi, kurus izlasot gribas izmainīt kādu vārdu. Ja esmu darbā nogurusi, tad, šķiet, arī visas labās domas ir nogurušas. Tādos brīžos top dzejoļi, kurus var nosaukt par “smagiem”. Ir dzejoļi, kas nāk tikai caur asarām,” stāsta Inese.
Dažkārt dzejniecei šķiet, ka tie nav viņas pašas, bet kāda augstāka spēka sacerēti. “Es pati it kā neraudu, bet asaras nevaldāmi tek pār vaigiem. Man ir bijuši vairāki tādi gadījumu, kad es dzejoli it kā izraudu. Ja esmu gaišu emociju pilna, tad arī dzejoļi ir viegli,” saka dzejniece. Viņa pārliecinājusies, ka cilvēkiem patīk, ja dzejnieks savā dzejā ir dzīvs.
34 gadus viņa atdevusi darbam Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādē, bet šobrīd izbauda atvaļinājumu. “Neesmu cilvēks, kas īpaši daudz kaut kur brauc, lai gan tagad ir īstais brīdis dzīvot sev, jo bērni ir izauguši,” bilst Inese. Augustā dzejniece saņēmusi uzaicinājumu piedalīties dzejas pasākumā Jaunpiebalgā. “Pirms šādiem pasākumiem iekšēji jūtos ļoti satraukta. Man patīk būt sabiedrībā, bet nepiederu cilvēkiem, kas īpaši plēšas pēc tās. Pēc tam, kad esmu bijusi daudzos cilvēkos, man patīk atpūsties vienatnē savās mājās, rušināties dārzā, kopā ar vīru aizbraukt uz ezeru vai jūru. Esmu cilvēks, kam patīk būt kustībā, tāpēc labprāt skrienu un vingroju. Ja esmu par kaut ko nobēdājusies, uzgriežu skaļu mūziku un dejoju,” smaida Inese.
