Nesen lasīju kāda jauna cilvēka dzejoli par politiku: “Daži putni čivina, citi projām dodas, daži aiziet, citi rodas.”
Vai vēl trāpīgāk var pateikt? Politikā kā lielā mežā dzīve rit savu gaitu. Kāds dzimst, kāds mirst, jo tiek apēsts, bet kāds pēdējā brīdī laimīgi izglābjas. Taču nekad līdz šim vēl nebija dzirdēts, ka politikā kāds pašlikvidētos. Tas izklausās pēc pašnāvības. Bet vai tiešām tā ir?
Tātad Tautas partija (TP) kā politisks spēks nolēmusi pamest politiku. Nenoliedzami, lai spertu šādu izšķirošu soli, ir vajadzīga drosme. Tā piemīt Andrim Šķēlem, kurš visu šīs partijas pastāvēšanas laiku bija TP formālais un neformālais līderis. Droši vien ne jau tikai šai partijai pienācis laiks pašlikvidēties. Tomēr ne jau visi politiskie spēki ir pietiekami paškritiski un uzņēmīgi, lai rīkotos tāpat kā tautpartieši. Parastā prakse – biedri partijas kuģi pamet pa vienam, kā žurkas, kas nav gatavas masveida suicīdam. Lai nosaucam, manuprāt, vēl dažas, kuras savu laiku jau būtu tā kā nodzīvojušas… Ja tā labi padomā, konkrētus piemērus minēt nav jēgas. Diemžēl lietošanas termiņš ir beidzies vairumam partiju. Par to liecina krahs – referendums par 10.Saeimas atlaišanu. Ko nu tālāk…
“Daži aiziet, citi rodas,” tā mans jaunais autors saka par politiķiem. A.Šķēle drosmīgi paziņojis, ka patiešām aiziet. Viņa piemēram derētu sekot arī citām politiskajām figūrām. Kā sacīt jāsaka, visam savs laiks. Bet vairums Latvijas lielo politiķu palaikam vienkārši staigā. Jeb, runājot mūsu novada dzejnieka Roberta Eidemaņa vārdiem, politiķi “aiziet atgriežoties”. Tad jau vēl redzēsim…
