Normunds Gržibovskis šovasar atvaļinājumu pavadīja Gulbenes novadā – radu mājās kopā ar abiem saviem dēliem. Viņš paspēja arī interesentiem noorganizēt semināru, pastāstot par regresīvo terapiju jeb dvēseles rētu dziedināšanu meditējot. Viņš gulbeniešus mācīja meditēt. Izrādās, lai to darītu, nevajag daudz – tikai labo gribu un skolotāju.
“Dzirkstele” Normundu aicināja uz sarunu redakcijā. Un pirmais jautājums bija, kā viņa garīgais ceļš savienojams ar dienestu armijā. Normunds atbildēja: “Dienestu uzskatot par darbu, par konkrētu uzdevumu veikšanu, kas dod unikālu pieredzi.” Viņā ir arī pārliecība par meditāciju pozitīvo lomu arī dienesta laikā, misijās. Meditēšana palīdz cilvēkā ienākt gaismai. Normunds ir pārliecināts, ka mums katram ir sava misija ne tikai zemes gaitās, bet arī garīgajā dzīvē.
Kredīta nasta liek pārvērtēt dzīvi
Normunds saka, ka viņš 25 gadu vecumā un šodien – tie ir divi dažādi cilvēki. Starp viņa paziņām ir tādi, kas pārmaiņas Normundā nespēj pieņemt. Viņš pats par to tikai labestīgi smaida. Tāpat kā visi jaunībā, arī Normunds agrāk bijis dulluma pilns un par garīgām lietām nemēdzis aizdomāties. Laiku piepildījis, apmeklējot diskotēkas, sadzerot kopā ar draugiem. Lai kaut ko sevī mainītu, jābūt grūdienam. Šo mūžseno patiesību zina katrs. Par Normunda dvēseles smagāko satricinājumu esot kļuvis nesamērīgi liels kredīts, kuru viņš bija paņēmis bankā un vairs nespēja “pavilkt”. Tieši tajā brīdī, kad sākās finansiālās grūtības, viņš sāka meklēt atbildes, lasot Bībeli un dodoties uz baznīcu. Taču ātri noskaidrojies, ka tur ir daudz pretrunu. Turklāt Normunds pretojās dogmām, viņš ir domātājs, kuram ir tūkstošiem jautājumu. Garīdznieki nespēja atbildēt. Nepieņemams likās krustā sistā Jēzus veidols. Tikai vēlāk Normunds saprata, kāpēc. Tagad viņš piekrīt tiem, kas Jēzus krustā sišanu uzskata par hologrammu, par reklāmas versiju. Tomēr tas nenozīmē Jēzus noliegšanu. Normunda šodienas izpratnē nenoliedzami Jēzus Kristus ir garīgais skolotājs, pareizāk sakot, viens no skolotājiem. “Jā, viņš ir Dievs, mēs ikviens esam Dievs. Tikai mums katram ir savi uzdevumi šajā pasaulē,” uzskata Normunds.
Normunds atbildes uz saviem jautājumiem meklēja, lasot literatūru par metafiziku. Acis atvēra grāmata ”Tu esi mūžīgs”, ko sarakstījis Tjūzdijs Lobsangs Rampa. Tā kā šāda literatūra tagad ir brīvi pieejama, lietojot internetu, iespēju lasīt bija un ir daudz. Normunds sāka praktizēt meditāciju. Viņš saprata sevi, to, kāpēc dzīvo šajā pasaulē. Septiņus mēnešus viņš padziļināti apgūst tā saucamo regresīvo terapiju, kura cilvēkam ļauj apzināt savus karmiskos (iepriekšējās dzīvēs pieļautās kļūdas) mezglus, palīdz atraisīt tos un pārveidot savu garīgo esamību šodienā. Faktiski tas ir ceļš uz sevi pašu, uz mīlestību pret sevi un visu pasauli. Tas ir ceļš uz iekšējo harmoniju, kuru mēs saucam vienkāršos vārdos – laimes sajūta.
Un tas viss par spīti tam, ka kredīts joprojām ir Normunda nasta. Banka jau atņēmusi viņam dzīvokli. “Kā tas viss beigsies? Ticu, ka beigsies labi! Zinu, ka astrālajā pasaulē man nav parādu. No šīs pasaules problēmām bēgt negrasos. Tās ir jārisina. Kredīts nav pasaules gals.” Mainījusies Normunda vērtību sistēma. “Privātīpašums – tas, protams, ir labi, bet vai tā dēļ ir vērts visu mūžu vergot bankai?” viņš uzskata.
Neesam tikai fizisks ķermenis
Normunds pārliecinājies, ka meditācija cilvēkā nostiprina pozitīvo domāšanu par spīti visām problēmām. Cilvēks iemācās priecāties par šķietami maznozīmīgo. Kaut vai par to, ka elpo, ka viņam ir acis pierē, ir divas rokas un divas kājas.
Normunds pats piedzīvojis jau aptuveni 50 regresīvās terapijas individuālos seansus, kā arī interesentiem vadījis trīs seminārus par šo tēmu. “Šajos semināros vēlos cilvēkiem parādīt, ka nav jādzīvo tumsībā, cilvēks visas savas problēmas var atrisināt pats,” saka Normunds. Viņš iemāca, ka meditējot ikviens var uzveikt savas slimības, atverot un attīrot savas čakras, uzlabojot asinsriti, jo labākās zāles pret ikvienu kaiti ir labs garastāvoklis. Meditācija to veicina! Tās laikā var dziedināt un apvienot savu dzimtu. Tā ir iespēja atcerēties savu piedzimšanu šajā un iepriekšējā dzīvē, savu nāvi. Cilvēks uzzina, ka piedzimt ir daudz grūtāk nekā nomirt. Nāve cilvēku nebiedē. Bail ir no sāpēm. Meditācija ir iespēja mainīt pagātni un līdz ar to mainīt nākotni, pateicoties dvēseles evolūcijai. Normunds uzskata – ir tikai jāapzinās, ka mēs katrs esam kaut kas vairāk par tikai fizisko ķermeni. Slāvi šīs zināšanas saviem bērniem neuzkrītoši nodod rotaļas veidā – ar matrjošku palīdzību. Tur ir deviņas lelles cita citā – deviņi ķermeņi!
“Cilvēks ir daudzdimensiju būtne! Kristieši šādu domāšanu veidu uzskata par iedomību. Taču patiesībā cilvēkam uz sevi un pasauli ir jāraugās ar mīlestību. Tad viņš kļūst par magnētu, kas pievelk tikai pozitīvo,” saka Normunds.
Trešā acs ir jātur vaļā!
Normunds uzskata, ka ikviens cilvēks var atvērt savu trešo aci. Tā ļauj sazināties ar savu intuīciju. To var saukt arī par sargeņģeli, par garīgo skolotāju. “Mīlestība ir visa pamatā. Mīlestība veido dzīvību uz šīs planētas. Mēs visi ticam kaut kam. Taču ticība un reliģija nav gluži tas pats. Ticība ir viena, reliģiju ir daudz. Vienam baznīca ir par šauru, citam tā ir pieņemama. Varbūt kaut vai kā pirmais impulss. Arī manā dzīvē tai bija nozīme,” saka Normunds.
Viņš uzskata, ka dziļa jēga ir klasiskajā teicienā: “Kas meklē, tas atrod!” Meditācija nav nekas jauns. Šī metode ir sena kā pasaule. Meditācija kā garīgās dzīves prakse tiek plaši pielietota arī kristīgajā baznīcā. Normunds šo procesu šodien saprot kā cilvēka apziņas pārcelšanu no viena sava ķermeņa uz citiem, piemēram, astrālo, mentālo. Tēlaini izsakoties, tā ir ceļošana cauri sienām, laikmetiem, dimensijām. Protams, svarīgi zināt noteikumus. Tieši tāpēc katram cilvēkam, sākot apgūt meditāciju, ir vajadzīgs skolotājs. Sākumā reālajā pasaulē, vēlāk – garīgajā.
Meditācijas talants piemīt katram cilvēkam. Tas ir ieprogrammēts mūsos. “Tas vien, ka cilvēks sāk par to domāt, liecina par iekšēju nepieciešamību. Tad ir jāsāk ar sevi strādāt. Kādam veicas uzreiz, citam vajadzīgs ilgāks laiks,” saka Normunds. Viņš mudina mācīties noņemt no sevis maskas, ko mums uzliek citi cilvēki. Ikviens no mums iet savu dzīves ceļu, tas nozīmē, ka attīstāmies, cerams, ejot gaismas ceļu. Normunds saka, ka šajā procesā ikviena situācija kļūst īpaša. Tā palīdz saprast, ko cilvēks ir iemācījis un kas vēl jāmācās. Katra situācija ir kā pārbaude. Kad svešinieks piepeši nāk pretim uz ielas un sniedz roku, cilvēks nobīstas vai ne? Normunds tagad zina, ka bailes liecina par mīlestības trūkumu dvēselē. Viņš mācās nebaidīties. Normunds sevi un ikvienu cilvēku uzskata nevis par grēcinieku, bet par skolnieku, kurš visu laiku mācās, kaut ko apgūstot un kaut ko palaižot garām. Ja kāda problēmsituācija atkārtojas, tad ir jāsāk domāt, kāpēc tā notiek.
