Esmu uzņēmējs un jau vairāk kā 17 gadus nodarbojos gan ar tirdzniecību, gan ar konsultācijām. Savā darbā man ir nepieciešamība bieži būt dažādās Eiropas valstīs, bet visbiežāk ceļoju pa mūsu kaimiņu zemēm: Lietuvu, Igauniju, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Baltkrieviju u.c. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados man bija tā iespēja strādāt dažādos celtniecības uzņēmumos, jo pēc profesijas esmu inženieris – celtnieks.
Pirms pāris gadiem mani ļoti aizskāra kāda publikācija presē, kur kāda ierēdne, jauna sieviete no Ekonomikas ministrijas, stāstīja par ēku siltināšanas programmu. Izlasot šo rakstu, es jutos aizkaitināts, jo tur izklāstītās idejas un domas bija tik tālu no dzīves īstenības, ka sāku šim jautājumam pievērst pastiprinātu uzmanību.
Sāku meklēt cilvēkus, kuri ir kaut kādā veidā saistīti ar šo programmu. Iemesls bija ļoti vienkāršs – manas teorētiskās un praktiskās zināšanas nekādā veidā neatbilda tam, ko es dzirdēju un arī redzēju praksē.
Vispirms mani pārsteidza, cik daudz dažādas valsts finansētas organizācijas ir iesaistītas šajā programmā. Tur bija gan Rīgas Enerģētikas aģentūra, gan Mājokļu aģentūra, gan Vides ministrijas atsevišķs departaments, gan LIAA, gan Ekonomikas ministrijas ES fondu ieviešanas departaments u.c. Man pat bija īsa elektroniska sarakste ar mūsu ekonomikas ministru A. Kamparu. Visos šajos kantoros strādā cilvēki, kuri saņem algu no mūsu maksātajiem nodokļiem.
Nākamais secinājums bija tāds, ka katrs no viņiem nodarbojas kādā no saviem lauciņiem. Daudzviet es pat nespēju saprast, kā gan var nopietni nodarboties ar siltināšanu, ja zināšanas un izpratne par problēmām šajā jomā ir tik primitīva.
Vēl viens secinājums: daži ierēdņi ieņem tik „augstu” amatu, ka vienkāršs mirstīgais nav tas, ko viņi pagodinās ar diskusiju. Vēl dažiem mūsu telefona sarunas laikā bija svarīgi uzzināt, kādu amatu es ieņemu un vai esmu bijis iesaistīts šādos pasākumos arī agrāk. Ja mana atbilde bija, nosacīti sakot, ka esmu, teiksim, kapracis, bet es kaut ko saprotu, kāpēc mums ir tik lieli siltumenerģijas zudumi un varu palīdzēt šīs problēmas risinājumā, tad šis ierēdnis neuzskatīja par vajadzīgu mani uzklausīt.
Secinājums ir vienkāršs: ja es būtu šo cilvēku darba devējs, tad jau nākamajā dienā viņi tiktu atlaisti. Tiktu rīkots konkurss, lai to vietā pieņemtu darbā profesionāļus un arī vienkārši pieklājīgus cilvēkus, kuri ir speciālisti šajā jomā.
Ņemsim par piemēru kaut vai Igauniju. Kāpēc Igaunija tik veiksmīgi pārdzīvoja šo krīzi? Kāpēc Igaunijā autoceļi, kuri vēl nesenā pagātnē bija ļoti līdzīgi mūsējiem, šodien ir tik apskaužamā stāvoklī? Kāpēc Igaunijā, kur ēkas savulaik tika būvētas praktiski identiskas mūsējām, ir tik labs to stāvoklis? Kāpēc Tallinas Tehniskās universitātes 2009. gadā profesora Targo Kalamēsa (Targo Kalamees) vadībā, piedaloties Rode Līas (Roode Liias), Urve Kallavus, Andres Lehtla u.c. izstrādātā ēku siltināšanas koncepcija tik stipri atšķiras no mūsu identiska darba 2010. gadā Laimdotas Šnīderes vadībā? Kāpēc akcenti šajos darbos ir tik dažādi?
Vēl piemēri? Lūk, Stokholmas Tehniskā universitāte, G. Johanneson un P. Levin darbs „Building Physics – No Way Around It”. utt. un tā joprojām. Kāpēc mūsu ziemeļu kaimiņi siltuma enerģijas ekonomijai izmanto ne tikai siltināšanu Latvijas gudro prātu versijā, bet arī daudz ekonomiskākus un vienkāršākus modeļus, kas sev līdzi nes iespaidīgu finanšu līdzekļu ietaupījumu?
Likumdošana. Runājot ar apsaimniekotājiem ir grūti saprast kāpēc iedzīvotājiem, kuriem ir tik vienkāršota saprašana par siltuma zudumu iemesliem, ir dota iespēja savās pilnsapulcēs lemt par mājas kopīpašumu. Esošās problēmas tehnisko risinājumu vienmēr ir jāsāk ar energoauditu. Tikai tas var konstatēt lietas, kuras ir apslēptas mūsu acīm un izjūtām un, ņemot vērā mērķi, dot savu risinājumu esošās problēmas novēršanai. Taču parasti tiek izvēlēts energoaudits pēc zemākās cenas principa, kas rezultātā noved pie tā, ka arī atskaite ir tāda, uz kuru ir kauns skatīties.
Mūsu Latvijas siltināšanas idejas bīdītāji vienmēr uzsver, ka, lai iegūtu maksimālo efektu, nav ko žēlot naudu un vienmēr ir jāveic visu ēkas sienu siltināšana vai nu ar putu polistirolu vai ar akmens vati. Kāpēc gan nauda tiek taupīta energoauditam? Pat ja energoauditors savās rekomendācijās (kas gan notiek ļoooti reti) iesaka citus pasākumus, iedzīvotāju kopsapulce no tiem atsakās. Savas nekompetences dēļ.
Vai gan var atļaut veikt siltināšanas darbus, ja apstiprinātais projekts neatbilst kaut vai mūsu pašu Latvijas būvnormatīviem? Kāpēc neviens to neredz? Kāpēc šī programma ir ar tik lielām nobīdēm no LBN „Tehniskā apsekošana”, „Siltumtehnika”, „Būvklimatoloģija”? Kāpēc kā paraugs tiek ņemta Vācijas pieredze, kur arī paši vācieši savulaik ir „savārījuši pietiekami daudz ziepju”?
Latvijā apkures sezonas ilgums Alūksnē ir par divām nedēļām ilgāks nekā Liepājā. Bieži esmu bijis Dānijā un Zviedrijas dienvidos. No pieredzes varu teikt, ka klimats tur ir daudz mīkstāks nekā Latvijā un tāpēc arī identiski rādītāji mūsu datos noteikti stipri atšķiras no datiem iepriekšminētajās valstīs. Kāds medus pods ir Vācija? Kāpēc neskatāmies, ko dara mūsu kaimiņi?
Nesenā pagātnē apmeklēju kādu no EM rīkotajiem semināriem iedzīvotājiem, kurā tika reklamēta nepieciešamība siltināt mājas. Pati par sevi šī ideja ir lieliska, taču tās izpildījums, manuprāt, daudzu dažādu iemeslu dēļ ir zem katras kritikas. Gandrīz neviena vārda par rekuperācijas sistēmām, ventilāciju un citiem tikpat svarīgiem pasākumiem. Varbūt vienkārši aizbāzt sienās caurumus? Salabot logus, palodzes, balkonus un lodžijas? Profesionāli izremontēt šuves un izžāvēt ēku sienas? Tā dara igauņi. Tas viss izmaksātu daudzas (!) reizes lētāk.
Kāpēc nepakonsultēties ar tādām profesionālām firmām kā Paroc, Isover, Bostik, Sika, Tremco u.c.? Vairāku desmitu gadu pieredze šo problēmu risinājumos! Aizbrauciet uz Valku un pastaigājieties pa pilsētu. Pēc tam pārejiet pāri Igaunijas robežai un apskatieties, kādas izskatās ēkas ielas otrā pusē. Gandrīz nekas no tā, kas tiek darīts pie mums!
Igauņi ir muļķi? Mana pieredze saka, ka tas tā nav gan. Klausoties EM tehniskos konsultantus, kuri ieņem iespaidīgus amatus, man vienkārši svila ausis. Nesaprotu, vai tas ir nezināšanas dēļ, kam es īsti negribētu ticēt, vai arī tas ir pietiekami spēcīgs uzstādījums „no augšas”, lai cilvēkiem „karinātu uz ausīm makaronus”. Siltināšana ir daudzu un dažādu pasākumu komplekss, kas nesākas un nebeidzas tikai ar ēkas apvilkšanu ar jaunu „kažociņu”. Vienmēr jebkurš cilvēks vēlas ar pēc iespējas mazāku finanšu līdzekļu tēriņu panākt pēc iespējas lielāku pozitīvo rezultātu. Šajā gadījumā – siltuma enerģijas ekonomiju, maksājot par to mazāk, bet saņemot to vairāk. Esošās programmas īstenošana nekādi tam neatbilst.
Tāpat nekur Latvijā neesmu dzirdējis runas par šo lielpaneļu ēku fizisko un morālo nolietojumu. Ja fiziskais nolietojums liecina, ka šīs ēkas vēl varēs kalpot dažus gadu desmitus, tad morālais jau sen ir beidzies. Šīs mājas tika celtas masveidīgi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad mums bija daudz mazāk mašīnu, nebija trauku mazgājamo mašīnu, veļas mazgājamo mašīnu, cepeškrāšņu utt. Vai jūs šo gadu celtajās ēkās, to virtuvēs un vannas istabās varat atrast vietu kur šo tehniku ievietot? Vai šo ēku iekšpagalmi ir piemēroti vieglo automašīnu novietošanai? Un atkal paskatāmies, ko dara mūsu kaimiņi, par ko viņi diskutē. Tā pati bijusī Austrumvācija – kā šeit tiek risinātas šīs problēmas. Vai gan prātīgs cilvēks ņemtu iespaidīgu kredītu, lai darītu kaut ko tādu ko reklamē EM?
Mēs visi vēlamies dzīvot labāk. Mēs nevaram visu zināt un tāpēc ir svarīgi, lai speciālisti būtu tie, kas jebkurā mūsu dzīves jomā vienmēr spētu sniegt profesionālu padomu. Diemžēl tas tā nav. Un nevienam jau nav noslēpums, ka valsts institūcijas nekad nav bijušas un nebūs labi saimnieki savā zemē. It sevišķi tad, kad tās ķeras pie uzņēmējdarbības vai tās ietekmēšanas. Tur vienmēr ir problēma aiz problēmas.
Tajā pašā laikā rinda privātuzņēmēju, kas spētu šo problēmu atrisināt ar daudz ekonomiskākām metodēm, ir spiesti noskatīties, kā valsts tērē ne tikai savus jau tā ierobežotos līdzekļus, bet piesaista tai arī blokmāju iedzīvotājus, spiežot tiem aizņemties lielu naudu. Tāpēc arī šeit ir nepieciešamas nopietnas reformas, atbrīvojoties no ierēdņiem ar visai attālinātu priekšstatu par siltināšanas problēmu risinājumiem. Vai arī viņu vienkārši ir stipri par daudz?
Rakstot domas vienmēr slīd par tālu uz priekšu un ne viss uzrakstītais iznāk tik labi, kā gribētos. Katrā gadījumā es centos ieskicēt Latvijā īstenotās siltināšanas programmas problēmas. Ja nu kas, tad es vienmēr esmu gatavs diskutēt par šiem jautājumiem.
