Norvēģijā 22.jūlijā piedzīvotā masu slepkavība negribot liek atcerēties Gulbenes 1999.gada 22.februāra šaušalīgos notikumus – trīs bērnu un audzinātājas nogalināšanu bērnudārzā.
Nejēdzīgas, neizprotamas slepkavības toreiz Gulbenē un tagad Norvēģijā! Runa ir par diviem dažādiem slepkavām. Abi bijuši vienlīdz apmāti ar tieksmi iegūt pasaules slavu.
Norvēģijā šodien ne tikai raud par upuriem, par zaudēto drošības sajūtu, bet arī aktīvi diskutē, kāpēc cilvēki netika izglābti. 32 gadus vecais terorists Andress Bērings – Breivīks, kuru vaino spridzināšanās Oslo un apšaudē Darba partijas jauniešu nometnē Utejas salā, tiek saukts vārdā. Pagaidām plašsaziņas līdzekļiem vēl nav uzspiests liegums slepkavu nesaukt vārdā. Gan jau ar laiku… Mēs, Gulbenē, šai pieredzei esam jau gājuši cauri. Arī mēs savulaik mēģinājām izurbties cauri Gulbenes bērnu slepkavas – toreiz 21 gadu vecā vietējā jaunieša – psihei, lai izprastu viņa domu gājienu, uzskatus, vērtību sistēmu. Izprastu, nevis saprastu. Tomēr jebkurš skaidrojums bija un ir pretdabiski. Upuri taču bija cilvēki, kuri dzīvoja mums cieši blakus. Mēs sajutām viņu tuvinieku, draugu, darbabiedru sāpes, kuras nav rimušas vēl šodien.
Kāpēc un kā cilvēks kļūst par slepkavu? Kāpēc apkārtējie iepriekš neko nemanīja? Vai vainīga ģimene, skola, sabiedrība vai aizraušanās ar vardarbīgām datorspēlēm, filmām? Atbildes nav.
Gulbenes slepkavam cietumā jāpavada mūžs. Norvēģim draud brīvības atņemšana tikai uz 21 gadu. Tā ir būtiska atšķirība.
