Nesen biju ārzemēs, kur kādā pilsētā patīkami izbrīnīja mazas rūķīšu skulptūriņas. Tās bija it kā samētātas pilsētas ielās un parādījās pie kājām pilnīgi negaidot. Katrā vietā mazais rūķītis darīja kaut ko citu.
Un, ieraugot šādu mazu figūriņu, pilnīgi neviļus sejā iezagās smaids. It kā nekādi dižie mākslas šedevri, bet pirmais, ko atceros no šīs pilsētas, ir rūķīši. Un tad atcerējos par mūsu lielajām slotām Gulbenē, kuras, cik pēkšņi parādījās, tik pēkšņi arī pazuda. Mēs ar mazmeitiņu bijām iesākušas vakaros iet rotaļāties skvērā pie šīm slotām. Un tad kādā vakarā viņa man atkal teica: “Aiziesim pie slotām!” Bet izrādījās, ka slotas ir pazudušas. Kad es teicu, ka slotu vairs nav un es nezinu, kur tās palikušas, viņa man atbildēja: “Es zinu – raganas paņēma slotas un aizlidoja!” Tik vienkārši… Un arī tagad bieži vien, ejot garām skvēram, kur bija šīs milzu slotas, mazmeitiņa atkal stāsta, ka raganas ar savām slotām ir aizlidojušas. Laikam jau mēs visi tomēr kaut kur dziļi, dziļi sirdī mazliet jūtamies kā bērni, jo tik ļoti gribas to mazo brīnumiņu – to rūķīti, kaut neīstu, to milzīgo raganas slotu, kaut zinām, ka ragana ar to neaizlidoja, tos milzīgos salmu zaķus, gliemežus, dzērves… Kāpēc, piemēram, cilvēki ekskursijās mēdz bildēties pie strūklakām? Laikam jau tāpēc, ka tās ir tik dažādas un skaistas! Un tas rada prieku! Brīžiem gan šķiet, ka esam aizmirsuši māku priecāties, priecāties par sīkumiem, lai gan patiesībā jau no šiem sīkumiem sastāv visa mūsu dzīve. Un tiešām žēl, ka raganas ar lielajām slotām no Gulbenes aizlidoja tik ātri…
