Vienaldzība. Šī attieksme pret bērniem lielā mērā ir jūtama Latvijas valsts politikā. Nevēlos šoreiz runāt par niecīgajiem ģimenes pabalstiem, kas nestimulē dzimstību. Gribu runāt par mirstību.
Visiem zināms ir fakts, ka Latvijā zīdaiņi mirst divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, turklāt mūsu valsts ir trešajā vietā bērnu mirstības ziņā Eiropā un pirmajā vietā Baltijā. Taču mums nepatīk par to domāt, kur nu vēl runāt! Izvēlamies publiski klusēt, ja kādā ģimenē neizprotami nomiris zīdainis. Sakām – nelaimes gadījums. Sakām – pēkšņās nāves sindroms. Tomēr aizmuguriski aprunājam vecākus, meklējam viņos vainu. Kaut patiesībā vaina būtu jāmeklē sistēmā. Vecāki tikai paļaujas uz valsti un Dievu. Uz ko gan vēl lai viņi paļautos, ja vien nav miljonāri!
Kaut vai runājot par mazuļu vakcināciju! Daudziem vecākiem acis ir atvērusi mazās tirzmalietes Ances Kusiņas bēdīgā pieredze. Mazā saņēma visas zīdainim paredzētās potes, sākot no trīs dienu vecuma. Vācijā, kur tagad ārstējas mazā Ancīte, mediķi teikuši, ka arvien biežāk dzimst bērni ar vāju imunitāti. Taču mūsu valstī medicīna tam nav gatava. Individuāla diagnostika ir pārāk dārga un Latvijas apstākļos pagaidām gandrīz vai neiespējama. Tajā pašā laikā mūsu valstī bērnu dzimst arvien mazāk.
Šovasar Krievijas pilsētā Jekaterinburgā tūristu iecienītā vietā redzēju ubagojam tumsnējas sievietes ar zīdaiņiem uz rokām un mazus bērnus. Bet ne jau par to ir stāsts. Bērni izskatījās veselīgi. Kāpēc? Iespējams, ka tabora bērnos ir saglabājusies dabiskā, vakcīnu nenokautā imunitāte.
