700 milzu ozolu, ošu, daļēji arī liepu un kļavu alejas izciršana, ko Gulbenes – Rēzeknes ceļa sākumā apņēmusies veikt Gulbenes pašvaldība, ne vienā vien Eiropas valstī tūkstošiem cilvēkus mudinātu protestēt.
Erfurtes iedzīvotāji pie krietni mazāka iznīcināmo koku apjoma nesen panāca iecerētas automaģistrāles projekta pārstrādāšanu. Polijas sabiedrība piespieda Eiropas ātrgaitas šosejas būvniekus atkāpties Augustovas apkaimes mežu priekšā. Šveicieši referendumā pateica nē lielceļam, kas, nāvēdams Alpu floru, savienotu Vāciju ar Franciju, bet tā vietā izbūvēja 57 km garu dzelzceļa tunelis cauri kalniem. Itālijā valdības krīzi reiz izraisījis varas nodoms valsts ziemeļdaļas mežu masīvus upurēt auto transporta vajadzībām.
Senču stādītu, divus trīs gadu simtus augušu koku nogalināšanas draudi arī mums ir pietiekošs iegansts šaubīties, vai viss kārtībā ar Gulbenes – Rēzeknes šosejas pirmo desmit alejas kilometru rekonstrukcijas projektu.
Ceļu vai dzīvību!
Projektētāji no „Latvijas Valsts ceļiem”, kā arī Gulbenes novada pašvaldība uzskata, ka ceļa uzlabošana, atstājot vairumu izcilāko koku, nav iespējama. Satiksmes ministrijas valsts sekretāra A.Matīsa 21. jūlijā parakstītajā vēstulē Vides Aizsardzības klubam skaidrots, ka cērtamie koki esot „pārauguši un slimi”, rada „neestētisku baudījumu”, dod „ņirbošu gaismu” , „nenodrošina ne plāna līknes, ne sānu redzamību” un apdraud braucējus. Arī Gulbenes domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa uzskata, ka vairāk jāuztraucas par „ekonomiskām lietām”, tas ir ceļu, kas nodrošināšot tranzītbiznesa un Gulbenes uzplaukumu.
„Ja vajadzēs, iestādīsim jaunus!” viņa apgalvoja. Neatbildēts palika vien jautājums, kāpēc ne akciju sabiedrības „Latvijas Valsts ceļi” projektā, ne pašvaldības lēmumos šāda slavējama apņemšanās nav skaidri un gaiši ierakstīta kaut vai ar pušplēstu vārdu. Protams, „jaunās alejas” krāšņumu, ja arī to iestādītu vairs nepiedzīvotu ne mēs, ne tā īsti arī mūsu bērni.
Neskaidra ir domes vadītāju atbilde par izciršanas gadījumā iegūto kokmateriālu izlietošanu. Koki nav notaksēti un nav aprēķināta pat to koksnes vērtība. Pašvaldībā saka, ka 300 kubikmetrus izmantos sociālām vajadzībām, pārējos izcirtēju firma varēs iegūt par velti. Bet cik pavisam? Tā ir viena no projekta aprēķinu dīvainībām. Tas ir tikpat savādi, cik savāds kā rekonstruējamā ceļa garums – uz papīra ar visiem saskaņojumiem tas „pārtrūkst” 262 metrus no Gulbenes robežas. Tajā pašā laikā maģistrāle kā iela turpinās arī pilsētā. Kādēļ vēl dažus kilometrus ārpus tās nevarētu turpināties ātruma ierobežojums?
Nav tā, ka neko nevar glābt. Pašvaldības vadītāji gan runā, ka projekta korekcijas var pamudināt Satiksmes ministrijas ierēdņus Gulbenes ceļam domāto naudu pārskaitīt citam novadam. Tiesiskā valstī gan tas šķiet neiespējami. Tomēr zinot, ka Satiksmes ministrijā līdz rudens vēlēšanām tā vai citādi turpinās saimniekot viena no oligarhu partijām – Zaļo un Zemnieku savienība, kuras dēļ atlaista arī Saeima, – bažas varētu būt pamatotas, kaut, cerams, tikai līdz jauna parlamenta ievēlēšanai.
Par nopietnāko argumentu koku izciršanas lietā varētu uzskatīt vietējo iedzīvotāju viedokli, lai arī šī dižkoku aleja tikpat labi ir nacionāls dārgums un bagātība.
29. jūlijā, mūsu tikšanās laikā ar Gulbenes domes priekšsēdētāju viņas kabinetu negaidīti piepildīja padsmits gulbeniešu, lai koku aizstāvjiem „no Rīgas” izteiktu sašutum. Tas šķita jocīgi. Ne es, ne klātesošā Vides aizsardzības kluba pārstāve neesam revizori vai vides inspektori, vien privātpersonas, kas varbūt pēdējo reizi atbrauca apskatīt skaisto aleju un izzināt tās likteni. Tomēr sanākušo dusmīgais noskaņojums sevišķi sākumā lika justies neērti un domāt, ka Gulbenē interese par kokiem ir peļama, bezmaz sodām parādība. Sapulcējušies ļaudis šķita pagalam saērcināti. Izskatījās, ka cīņa par ceļu ir gluži vai cīņa par dzīvību, un koki šai gadījumā kļuvuši par galvenajiem gulbeniešu ienaidniekiem.
Ne visi tā domā
Novada uzņēmējs, kurš kopš dzimšanas dzīvojot blakus šim ceļam „Strados” un pa dažkārt neizbraucamo ceļu ikdienā uzturot autobusu satiksmi, solīja „par godu” Vides Aizsardzības klubam, kura aktivitātēs laikam saskata zināmu apdraudējumu projektam, rīkot vietējo ļaužu piketu galvaspilsētā. Gan viņš, gan citi, tagad jau šķiet, pēc „zīles vēsts” sanākušie novada saimnieciskās un politiskās elites pārstāvji, uzsvēra, ka Gulbenē neviens par vecās alejas izciršanu neprotestē, bet atsevišķie dīvaiņi, kas protestējot, laikam esot „neriktīgi”. Neriktīgs bija arī šī stāsta noslēgums nākamā rītā Rīgā. Pie VAK viceprezidentes Elitas Kalniņas pieteicās Stradu ciema iemītniece, un „vakiešiem” tūdaļ bija skaidrs, ka tūlīt sāksies solītais gulbeniešu pikets. Taču sieviete, izrādās, bija braukusi pateikt, ka novadā netrūkst ļaužu, kuriem „attīstību” kavējošo koku liktenis tomēr sāp, kuri šo aleju mūža garumā centušies saudzēt un kopt, kuri naudinieku cirtienus senču ozolu ierindai uztver tikpat sāpīgi, kā cirtienus savā miesā.
Satiksmes ministrijas un Gulbenes pašvaldības viedoklim nepiekrīt arī dižkoku pētnieks Guntis Eniņš. Viņš apmērījis un saskaitījis ne tikai 700 nāvesssoda krustiem iezīmētos, bet visus 900 Gulbenes – Pededzes alejas milzeņus. Tur esot arī Napoleona laika ozoli. G.Eniņš piedāvā gleznainākos un veselīgākos kokus, saglabāt, izņemot tikai satrupējušos. Tas netraucētu ceļa būvei, bet liktu atsevišķos posmiņos jauno klājumu veidot šaurāku un līkumaināku, ar saprātīgiem ātruma ierobežojumiem. Steidzīgākie, ņemot vērā alejas relatīvo īsumu, skrējienā zaudētu labi ja kādu minūti. Ieguvums būtu gadu simti – par naudu nenopērkamā dižkoku emocionālā, simboliskā un materiālā vērtība.
