Pirmdienas rītā redakcijā
atskanēja telefons zvans. Kāda sieviete “Dzirksteles” darbiniekiem
vēlējās izstāstīt nepatīkami sāpīgu notikumu, kuram viņa kļuvusi
par aculiecinieci 31.jūlijā.
Sieviete gājusi par Asnupes
ceļu un redzējusi, kā mašīna pārbrauc pāri takšu sugas kucēnam, un
neapstājoties aizbrauc tālāk. Meitenīte un mamma stāvējušas ceļa
malā un izmisumā raudāja par savu sabraukto mazo draugu. “Kā tā var
rīkoties – pārbraukt pāri, atstāt un aizbraukt?” nesapratnē vaicāja
sieviete.
Protams, ja suņuks nav bijis pie pavadas, līdzvainība
nelaimē ir arī no saimnieka puses, bet šoreiz uzmanību gribētu
vērst uz ko citu. Dažādas dzīves situācijas mūs pārbauda un tikai
kārtējo reizi pierāda, ka cilvēki ir dažādi. Tajā mirklī, kad
netīšām dzīvnieks ir paskrējis zem riteņiem, nav svarīgi, kas ir
pie stūres – deputāts, policists, žurnālists, sētnieks vai
pārdevējs. Kad saduramies ar nepatīkamo aci pret aci, mēs vairs
neesam konkrētas profesijas pārstāvis, bet gan vienkārši cilvēks.
Cilvēks, kuram ir jāprot uzņemties atbildību par izdarīto. Cik galu
galā esam atbildīgi par nepatīkamo situāciju, kuru esam tīšām vai
netīšām izprovocējuši vai kura vienkārši ir notikusi un tur vairs
neko nevar mainīt. Uzņemties atbildību par nepatīkamo ir grūti.
Šajā konkrētajā gadījumā vainīgais, aizbraucot prom, atbildību
neuzņēmās. Un cik ir tādu, kuri speciāli brauc virsū kaķiem vai
pāri ceļam lēnām čāpojošam ezim? Kāds varbūt šausmināsies par tādu
cietsirdību, cits paliks vienaldzīgs, vēl kāds varbūt pasmiesies un
nemaz neaizdomāsies, ka arī tās ir dzīvas radības.
