Pirmdienas rītā redakcijā atskanēja telefons zvans. Kāda sieviete “Dzirksteles” darbiniekiem vēlējās izstāstīt nepatīkami sāpīgu notikumu, kuram viņa kļuvusi par aculiecinieci 31.jūlijā. Sieviete gājusi par Asnupes ceļu un redzējusi, kā trafarēta mašīna pārbrauc pāri takšu sugas kucēnam un neapstājoties aizbrauc tālāk.
Meitenīte un mamma stāvējušas ceļa malā un izmisumā raudāja par savu sabraukto mazo draugu. “Kā tā var rīkoties – pārbraukt pāri, atstāt un aizbraukt?” nesapratnē vaicāja sieviete. Protams, ja suņuks nav bijis pie pavadas, līdzvainība nelaimē ir arī no saimnieka puses, bet šoreiz uzmanību gribētu vērst uz ko citu. Dažādas dzīves situācijas mūs pārbauda un tikai kārtējo reizi pierāda, ka cilvēki ir dažādi. Tajā mirklī, kad netīšām dzīvnieks ir paskrējis zem riteņiem, nav svarīgi, kas ir pie stūres – deputāts, policists, žurnālists, sētnieks vai pārdevējs. Kad saduramies ar nepatīkamo aci pret aci, mēs vairs neesam konkrētas profesijas pārstāvji, bet gan vienkārši cilvēki. Cilvēki, kuriem ir jāprot uzņemties atbildība par izdarīto. Galu galā esam atbildīgi par nepatīkamo situāciju, kuru esam tīšām vai netīšām izprovocējuši vai kura vienkārši ir notikusi un tur vairs neko nevar mainīt. Uzņemties atbildību par nepatīkamo ir grūti. Šajā konkrētajā gadījumā vainīgais, aizbraucot prom, atbildību neuzņēmās. Un cik ir tādu, kuri speciāli brauc virsū kaķiem vai pāri ceļam lēnām čāpojošam ezim? Kāds varbūt šausmināsies par tādu cietsirdību, cits paliks vienaldzīgs, vēl kāds pasmiesies un nemaz neaizdomāsies, ka arī tās ir dzīvas radības.
