Nereti iznāk izbraukt lielāku vai mazāku līkumu pa mūsu novadu un arī citām Latvijas vietām, un, redzot kopējo ainu, pārņem arvien lielākas skumjas. Mūsu lauki kļūst tukši.
Jā, tas jau nenotiek pirmo gadu, taču ar katru gadu to var just arvien vairāk un vairāk. Ja tuvāk apdzīvotām vietām kustība vēl ir pietiekami liela, tad nomaļākās vietās valda diezgan liela pamestības sajūta.
Braucu un atceros, lūk, šajā vietā kādreiz atradās vairākas saimniecības, nu vairs atlikusi tikai viena, citā vietā vēl pirms kāda laika pagalma vidū cēli staigāja saimnieks un prātoja par ikdienas darbiem, bet tagad sētsvidus stāv tukšs un nepļauts, arī pati māja jau nedaudz sašķiebusies. Nevienam tā vairs nav vajadzīga. Arī pļavas un lauki aizaug, ja vien kāds lielāks zemnieks tos neapsaimnieko.
Tā jau tas notiek – vecie cilvēki nomirst, bet jaunie mēģina doties tuvāk vietām, kur var atrast darbu un iztiku ģimenēm. Ne jau velti pirms kāda laika Daugavpils novadā no dokumentiem tika svītrots miris ciems, kur vairs nav neviena iedzīvotāja. Un tādu ciemu vēl esot daudz.
Visu likvidēt var vieglu roku. Bet vai kāds jel kad ir aizdomājies, kāpēc tā notiek, ja kādreiz lauki zēla un plauka, cilvēki strādāja un it nemaz nealka doties uz lielpilsētām un kur nu vēl pavisam prom no savas zemes? Bet… Ko gan var gribēt, ja lielie kungi neredz tālāk par savu degungalu un viņiem Latvija beidzas uzreiz aiz Siguldas? Un ja kāds arī atbrauc uz šejieni, tad viņš jau neredz tukšumu un pamestību, bet gan visu pašu skaistāko un labāko. Un tad tikai sola un sola, bet līdz darīšanai kā nenonāk, tā nenonāk.
