Aizsardzības ministrs: No papīra jāpāriet pie praktiskām lietām

Lai sekmētu sabiedrības iesaisti, Aizsardzības ministrija rīko reģionālos seminārus par visaptverošu valsts aizsardzību un Latvijas drošībai aktuāliem jautājumiem. Tāds seminārs 10.maijā notika arī Alūksnē. Seminārā piedalījās arī aizsardzības ministrs Andris Sprūds, kurš uzsvēra, ka Latvijas aizsardzība un neatkarības nosargāšana ir visas sabiedrības kopīga atbildība.

– Kāds ir visaptverošas valsts aizsardzības semināru mērķis un vai seminārs Alūksnē apliecina, ka pierobežā valsts aizsardzībai ir sava specifika?

– Reģionālajās vizītēs un semināros par visaptverošu valsts aizsardzību ir svarīgi tikties ar pašvaldību pārstāvjiem un civilās aizsardzības komisiju. Esmu piedalījies semināros Siguldā, Liepājā, Daugavpilī, pirms Alūksnes man bija iespēja būt Gulbenē. Daudzas lietas civilās aizsardzības organizēšanā ir līdzīgas, jo skaidrs, ka civilā aizsardzība, cilvēku iesaiste, cilvēku apziņa un sapratne par to, kā rīkoties krīzes situācijā, rodas visā Latvijā neatkarīgi no reģiona. Bet, jā, pierobeža uzliek savu akcentu, un tas, ka agresorvalsts atrodas tepat kaimiņos, pastiprina sajūtu un nepieciešamību zināt, kā rīkoties “X stundā”. Tādi jautājumi kā patvertnes, apziņošana, informēšana, savstarpēja institūciju mijiedarbība ir jautājumi, kas paceļas visur. Un šeit tas, ko mēs noteikti saprotam, ir divi līmeņi. Viens ir valstiskais līmenis visaptverošā valsts aizsardzībā, kur jāmeklē risinājumi un jādara mājasdarbi, un, protams, ka tas tiek darīts mijiedarbībā ar pašvaldībām un cilvēkiem konkrētā reģionā. Atbildība ir visiem. Militārā apdraudējuma “X stundā” aizsardzības nozarei primārais uzdevums ir nodrošināt cilvēku un teritorijas aizsardzību un bruņotie spēki to darīs no pirmā centimetra. Civilā aizsardzība ir vistiešākā Iekšlietu ministrijas atbildība, taču iesaistās arī Aizsardzības ministrija, organizējot šīs tikšanās, gatavojot civilās aizsardzības materiālus, kam jābūt pieejamiem cilvēkiem.

– Kādi ir ministrijas uzstādījumi – kas šajā procesā pašlaik būtu dienaskārtībā?

– Mans uzstādījums ir – mums pēc iespējas ātrāk jāveic praktiskās darbības, jo cilvēki jāizglīto arī praktiski, ne tikai ar rokasgrāmatām. Ar to es domāju ne tikai starpinstitūciju kopējās mācības “Pilskalns”, kas ir “galda spēles”, šajā ziņā būtu jāiet plašākā mērogā, arī iesaistot iedzīvotājus.

– Vai pašvaldības šajā ziņā ir izdarījušas savus mājasdarbus?

– Atbildība ir visiem kopā un katram sava. Valdība apzinās, ka līdz šim pārvaldība bijusi decentralizēta, atbildībai par civilo aizsardzību vispirms gulstoties uz pašvaldībām, bet pašreizējā situācija pieprasa, lai arī valdība meklē risinājumus. Tiek veidoti krīzes centri, kas pārvaldību stiprinās, tiek domāts par to, kādā veidā mums ir jāsagatavo visi materiāltehniskie līdzekļi, identificējot to, kas no nepieciešamā pašvaldībām iztrūkst un kam vajadzīgs finansējums. Piemēram, patvertņu iekārtošana, ģeneratoru iegāde, kas, no vienas puses, ir pašvaldības atbildība, bet tajā pašā laikā arī aizsardzības ministrijas atbildība, un nozare to apzinās. Bet, jā, pašvaldībai savi mājasdarbi ir jāveic, sākot no civilās aizsardzības plāna izstrādes. Šajā procesā ir svarīga informēšanas spēja. Viens no uzstādījumiem ir, ka “X stundā” komunikācija ir atslēgas elements, tādēļ ir svarīgi, kā institūcijas pašvaldībā sadarbojas un kādā veidā tās krīzes situācijā komunicēs ar sabiedrību. Valsts līmeņa atbildība ir apraide un mobilie sakari, bet jābūt arī alternatīvām, piemēram, spējai apziņot manuāli. Katrā ziņā civilās aizsardzības plānam jābūt nepārtrauktā slīpēšanas procesā, tas arvien jāuzlabo. Un no papīra jāpāriet pie praktiskām lietām.

– Kas, iesaistoties visaptverošā valsts aizsardzībā, būtu jāapzinās un jādara pierobežas iedzīvotājam?

– Ministrija ir izstrādājusi materiālus, kas palīdz “X stundai” gatavoties jau šodien, proti, bruņoties ar zināšanām – kā mums katram individuāli rīkoties krīzes situācijā. Saprast, ko un kā mēs kā ģimene darīsim, vai mēs tai esam gatavi. Iedzīvotāji jau noteikti zina par somu 72 stundu izdzīvošanai ārkārtas apstākļos, tagad, balstoties uz Ukrainas pieredzi, izstrādāta krietni plašāka rokasgrāmata, kā rīkoties tieši kara gadījumā. Šī pieredze apliecina, ka drošākā vieta kara gadījumā ir mājvieta. Mājvietā jābūt somai ar šiem izdzīvošanai svarīgajiem krājumiem un ar sagatavoto somu nav nekur jāskrien, soma drīzāk ir tāds alegorisks apzīmējums tam, ko tad vajadzētu salikt šajā svarīgajā plauktā. Runājot par pierobežu, nevar izslēgt scenāriju, ka mājvieta kādā brīdī tomēr būtu jāpamet. Tāpēc ne tikai valstij, bet arī ģimenei ir jābūt savam rīcības plānam – ko ņemam līdzi, cik varam panest.

Civilās aizsardzības stiprināšana gan valstī, gan reģionā, gan novados ir absolūti katras dienas uzdevums, un pilnveidojumi ir jāveic permanenti. Mēs esam sapratuši, ka jāiet pie cilvēkiem un šis jāstāsta aktīvāk, lai mēs būtu droši, ka krīzes situācijā katrs zinās, kā rīkoties, un lai mēs būtu gatavi jebkuram scenārijam.

– Vai un kad plānoti pirmie pasākumi ar iedzīvotāju iesaisti?

– Aktivitātes valsts līmenī ar pašvaldību iesaisti notiek jau šobrīd. Sadarbojamies ar uzņēmējiem, nevalstisko sektoru, piemēram, medniekiem, vērienīgākās mācības, piemēram, “Nameju” iedzīvotāji jau ir ievērojuši. Taču, jā, ir jāaizsniedzas arī līdz cilvēkam, tādēļ 15.jūnijā 14 lielākajās pilsētās notiks Nacionālo bruņoto spēku organizēti informatīvie pasākumi, kuros ikviens iedzīvotājs varēs praktiski pārbaudīt savas zināšanas par gatavību krīzes situācijām un to pārvarēšanu, piemēram, kā sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību un tamlīdzīgi.

Pasākumu norises vieta ir Gulbene, taču mans uzstādījums ir, ka šādiem pasākumiem jābūt pilnīgi visās pilsētās. Šī būs pirmā kārta, tad turpināsim. Izmantosim arī pilsētu svētkus, kad var piekļūt lielākam iedzīvotāju skaitam. Taču mans uzstādījums ir, ka plašākas mācības, iesaistot iedzīvotājus, jārīko arī pašvaldībām.

– Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolā Alūksnē notiek aktīva būvniecību, kas tur notiek?

– Alūksnes bāze bruņotajiem spēkiem ir ļoti svarīga. Atturēšos no detaļām, bet kopumā visos līmeņos mēs šeit redzam attīstību – gan profesionālā dienesta karavīru klātbūtnē, gan valsts aizsardzības dienesta karavīru paplašinātā klātbūtnē, valsts aizsardzības mācību īstenošanā, nometņu īstenošanā un tamlīdzīgi. Redzamā būvniecība ir bāzes infrastruktūras paplašināšana, pilnveidošana, un tas ir pastāvīgs process, kas jāstiprina nepārtraukti, sākot ar karavīru dzīvojamajām telpām un beidzot ar infrastruktūru kvalitatīvam apmācību procesam. Papildus tam notiks arī robežas stiprināšana, līdz ar to Alūksnes novadā arvien vairāk būs manāmas inženiervienības. Protams, mīnas nekādas netiks izliktas, bet robežas stiprināšanas procesā veidos atbalsta punktus, kuros izvietos šķēršļu joslas un materiāltehniskos līdzekļus, lai pirms jebkura iespējamā apdraudējuma mēs jau būtu gatavi rīkoties.

– Ja runājam par bāžu attīstību, savulaik iepriekšējam aizsardzības ministram bija ieceres saistībā ar Galgauskas poligonu.

– Mēs visus resursus izmantojam, lai pēc iespējas reģionā kopumā tie būtu efektīvāki. Mana nostāja bija, ka jāstiprina esošās bāzes un jāpadara pēc iespējas tās efektīvākas un kvalitatīvākas. Bet tas nenozīmē to, ka neskatāmies uz citu bāžu izveidošanu. Kopumā plašākā austrumu pierobežas reģionā skaidrs, ka bāzes attīstās. Tātad negribu teikt “nē” Galgauskas poligonam. Mēs attīstām permanenti infrastruktūru un attīstīsim. Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš ir paziņojis par papildu bataljonu izveidi, te runājam par rezerves karavīru bataljonu, līdz ar to tiem bataljoniem būs jāizvietojas, jābūt pamatbāzēm, skaidrs, ka būs nepieciešami infrastruktūras atbalsta punkti. Ambīcijas nepaliek mazākas, paliek tikai lielākas, mums jāspēj to visu realizēt gan finansiāli, gan arī būvniecības ziņā.

– Minējāt, ka krīzes situācijā svarīgi ir būt informētiem. Kā jūs saskatāt reģionālo laikrakstu lomu šajā procesā, jo tas ir medijs, kas aizsniedzas līdz viensētām, kur varbūt nav citu komunikācijas kanālu?

– Reģionālajiem laikrakstiem ir jābūt, tiem ir nozīmīga loma iedzīvotāju informēšanā. Ir vairāki līmeņi, kā mēs līdz cilvēkiem aizsniedzamies, un mediji ir viens no tiem. Jā, mums ir kopējā valsts aizsardzības politika, bet specifiskie konkrētā reģiona jautājumi tieši reģionāliem medijiem ir daudz labāk saprotami. Informatīvā telpa ir nedalāma, bet katram novadam ir sava specifika, savas iedzīvotāju vajadzības, un vietējais medijs ir savienojošais elements, kas palīdz līdz iedzīvotājiem aizsniegties. Tādēļ ministrijai, pašvaldībām ir pēc iespējas vairāk jāsadarbojas ar vietējiem laikrakstiem. Mēs būvējam valsts aizsardzības sistēmu tā, lai aizsniegtos līdz iedzīvotājiem, un mediji šajā ziņā ir absolūti svarīgi.

— Sandra Apine, Ginta Alberte