Gulbenes Pilsētas svētkos ar sirsnīgiem pateicības vārdiem tradicionāli arī šogad tika godinātas ģimenes, kas ar savu devumu bagātinājušas mūsu pilsētu un tās iedzīvotājus. Par čaklumu uzteikta tika gulbeniešu Ingas un Daiļa Kadiļu ģimene.
Kadiļu ģimene gulbeniešiem ir labi pazīstama. Inga ir skolotāja Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, savukārt Dailis strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, bet līdztekus tam viņi vēl paspēj paveikt daudz citu darbu. Ģimenes aizraušanās ir aktīvā atpūta un tūrisms, tieši šādas aktivitātes viņi arī piedāvā citiem. Vecāku mīlestības nekad netrūkst arī trim bērniem – Ancei (19 gadi), Edžum (14 gadi) un Madarai (8 gadi). Vienmēr sakopta un ar savu skaistumu priecē arī viņu ģimenes māja Rīgas un Blaumaņa ielas krustojumā, nebeidzamas rūpes tiek ieguldītas arī lauku mājā “Ozoldruvas”, kas atrodas Galgauskā. Var tikai apbrīnot šos darbīgos cilvēkus par viņu neapsīkstošo uzdrīkstēšanos un prasmi iesākto novest līdz galam.
“Apbalvojumu un goda rakstu saņemšana nenotiek bieži, un, protams, tādās reizēs cilvēks ļoti mulst. Vieglāk ir strādāt melnām rokām, nekā stāvēt goda vietā un saņemt pateicību. Tā ir latviešu mentalitāte. Bet, protams, tas ir bezgala jauki, ka esam novērtēti. Mēs bijām ļoti aizkustināti! Ļoti gribas pateikt paldies visiem par sarūpētajiem pārsteigumiem!” saka Inga.
Gandarījums par paveikto
Kadiļu ģimenes ikdiena iet roku rokā ar jaunām idejām un to realizēšanu. “Atceros, kā pirms vairākiem gadiem nometnē maznodrošinātajiem bērniem ap kokiem tika stādītas dekoratīvās puķes. Tad bija sausa vasara un puķes diemžēl aizgāja bojā, bet man tas visu laiku ir bijis kā sapnis. Nupat bijām Ventspilī, tur ir tik skaisti. Es gribu, lai arī mūsu pilsētā ir vēl oriģinālāki puķu stādījumi, lai gan pašiem, gan ciemiņiem ir prieks,” saka Inga. Dailis ir ieminējies par to arī pilsētas vadītājam un arī viņam ir līdzīgas idejas pilsētas apzaļumošanā, ko viņš vēlētos realizēt. “Mēs mīlam savu pilsētu, mums gribas, lai tā ir skaista! Mūsu pašu un draugu iekārtots ir skvēriņš pie “Optikas”. Kad katrreiz ejam garām, ir gandarījums, ka tu savā pilsētā esi kaut ko sakopis. Mums mājās ļoti daudz saaug un savairojas puķes, tās dodam pilsētas apzaļumošanai. Kad ejam garām puķu dobēm, priecājamies, ka tur zied mūsu puķes,” saka Inga. Tā ir viņu nesavtīgā mīlestība pret vietu, kur dzīvo, pret savu pilsētu.
“Reizēm jau man šķiet, ka mēs ar Daili esam pat par daudz strādīgi. No vienas puses tas ir labi, mums ir daudz plānu, daudz arī esam kopā izdarījuši, pašiem par to ir gandarījums, arī pilsētai ir labi, bet, protams, tas ir prasījis daudz mūsu pašu brīvā laika un brīžiem tas ir bijis arī uz bērnu rēķina,” atzīst Inga. Dailis piebilst, ka viņam joprojām ir daudz ideju, tās rodas un rodas, taču brīžiem tomēr viņš saprot, ka ir jāprot arī apstāties.
Lepojas ar saviem bērniem
Inga un Dailis iepazinušies un ieskatījušies viens otrā studiju laikā, strādājot studentu vienībā Raunā. Dailis bijis vienības organizators. Viņa skolasbiedrene, kas bija Ingas kursabiedrene, pieaicināja vienībai arī Ingu. Dailim paticis, ka Inga bijusi aktīva un jautra meitene, kas spēj ar visu tikt galā, savukārt Ingai Dailī iepaticies viņa strādīgums un organizatoriskās prasmes. Tā viņa, Zemgales meitene, devās līdzi Dailim uz Gulbeni. Ja divi cilvēki ir iemīlējuši viens otru, viņi ir gatavi viens otram sekot kaut uz pasaules malu. Šobrīd abi saka – viņi viens otru papildina. “Dailis ir neprātīgs vīrietis, es esmu nedaudz mierīgāka, prātīgāka, kas viņu nedaudz piebremzē,” saka Inga, taču abi viennozīmīgi nosaka – ģimenē cilvēkiem noteikti ir jābūt ar kopīgām interesēm, abiem ir jāskatās vienā virzienā, jāmāk pieņemt otra idejas un it visā atbalstīt.
Tagad kopš abu kāzu dienas jau ir pagājuši 22 gadi, arī bērni izauguši pietiekami lieli. Lai arī, kā atzīst Inga un Dailis, bērnu audzināšana it visiem vecākiem ir liels pārbaudījums, viņi var lepoties ar saviem bērniem. “Es jūtu, ka esam iemācījuši viņiem darba tikumu, jo īpaši tas attiecas uz Anci. Viņa nebaidās ne no viena darba. No 8.klases katru vasaru viņa ir strādājusi. Tagad Ance jau trešo vasaru brauc strādāt uz Norvēģiju, un tur viņa strādā ar prieku. Par to man ir gandarījums. Viņa ir rūdīta, var visu izturēt. Edžu piedabūt pie darba ir nedaudz grūtāk, bet viņš visu izdara ļoti akurāti. Jaunākajai princesītei iedvesmas avots ir vecākā māsa, gan jau arī viņa pārņems māsas stafeti. Tiešām ir gandarījums, ka bērnos ir ielikts šis kodols,” saka Inga.
Laukos uzlādējas nākamajiem darbiem
Abi vecāki priecājas, ka bērni jau ir tik lieli, ka viņi var palīdzēt ikdienas darbos. Un darba ir daudz, jo ir jāaprūpē gan māja pilsētā, gan arī skaistais lauku īpašums. Gan Inga, gan Dailis ne reizi ir prātojuši, kā būs tad, kad bērni izaugs lieli, ko tad viņi darīs ar diviem īpašumiem. Viņi atzīst, ka tas ir ļoti smags jautājums, jo laukos ir strādāts ar tik lielu mīlestību un tur ir ļoti laba enerģija, pilsētā atkal ir citādāk. “Viennozīmīgi izvēlēties par labu vienai vai otrai mājai nevar. Pagaidām izvairāmies no atbildes uz šo jautājumu. Esam ar sirdi un dvēseli gan tur, gan te. Mums patīk vientulība, nošķirtība lauku mājā, bet mēs tur ilgi nevaram būt, ilgi neesam spējīgi nodzīvot tādā mierā, esam pieraduši dzīvot trauksmē un nemierā. Tādēļ mēs aizbraucam uz laukiem, tur uzlādējam baterijas un skrienam atkal tālāk. Tā tā dzīve paiet uz riteņiem!” stāsta Inga.
Aizraujas ar ceļošanu
Kadiļu ģimenes lielā aizraušanās ir ceļošana. “Tas ir tas, ko mums visvairāk patīk kopā darīt,” saka Kadiļi. Taču viņi neizmanto tūroperatoru piedāvājumu, savus ceļojumus viņi plāno paši. Lieldienās Kadiļiem ir tradīcija doties uz Tatriem. Viņi labprāt slēpo, ar to visus ir saslimdinājis Dailis. Savukārt Jāņos, piemēram, katru gadu viņiem ir tradīcija doties kādā pārgājienā. Šogad izlēmuši doties un brist pa Raunas upi, tur savulaik Inga ar Daili iepazinušies. “Lai arī ūdens bija auksts, tas bija kaut kas fantastisks! Un neviens no bērniem nečīkstēja, ka būtu grūti vai neizdarāmi. Tanī brīdī es sapratu, ka bērni ir tādi paši kā mēs ar Daili, arī viņiem patīk ekstrēmisms un pat nedaudz skarbums. Var redzēt, ka arī viņos iekšā ir šis ceļotāju gars,” saka Inga.
