Strādājot “Dzirksteles” redakcijā jau 30 gadus, joprojām atceros vecāko kolēģu piekodināto – mēs ne tikai veidojam avīzi, mēs rakstām Gulbenes vēsturi. Mans draugs, novada vēstures pētnieks, 52 gadus vecais Aivars Začs piebilstu, ka vēsture jāpieraksta bez ideoloģiskām interpretācijām.
Aivars patiesi attaisnoja šo uzstādījumu, piedaloties “Dzirksteles” rakstu tapšanā, konsultējot žurnālistus par novada vēstures jautājumiem. Nu mums Aivara pietrūks. Šodien atvadāmies no viņa. Viņš paliek tepat uz visiem laikiem – savā dzimtajā Gulbenē. Arī “Dzirksteles” pierakstītajā novada vēsturē Aivars paliek kā cilvēks, kas dziļi un patiesi mīlēja savu pilsētu, novadu, tās iedzīvotājus. Viņā nebija žēlošanās par likteni, par to, ka jau 20 gadus viņš ir ratiņkrēslā pēc piedzīvotā ceļu satiksmes negadījuma. Fiziskie ierobežojumi nespēja traucēt viņa gara lidojumam. Dators, palielināmais stikls, novadpētniecības materiālu krājumi, kuri arvien palielinājās tā bija viņa dzīve, viņa meditācija, viņa brīvība.
Blakus Aivaram bija viņa mamma Lūcija. Viņas sirds siltums, rūpes, viņas ticība dievpalīgam uzturēja dēlā možumu. Tāpat arī brāļa Arņa gādība. Un, protams, Aivars domās ik brīdi bija blakus savai meitai Sanitai, kura jau vairākus gadus dzīvo un strādā ārzemēs. Aivara dzīve bija piepildīta ar dziļu jēgu. Viņš bija neparasts, iedvesmojošs cilvēks. Zinot, ka viņš smagi slimoja kopš ziemas, es tomēr ticēju, ka viss būs labi. Mēs vēl 20.jūlijā par to runājām pa telefonu… 3.augusts izrādījās liktenīgs. Tomēr pat tam nav varas pār cilvēka dvēseli. Lai balta tev mūžība, Aivar!
