Vita Ķikuste no Tirzas pagasta ir uzvarējusi konkursā “Mana mīluļa vasaras prieki”, kas tika organizēts “Dzirksteles” praktisko padomu pielikumā “Dzīvespriekam”. Tieši Vitas fotogrāfija ar viņas gandrīz gadu veco mīluli Česterfīldu, kuru mājinieki mīļi iesaukuši par Česu un Česīti, ieguva vislielāko skaitu lasītāju balsu un balvā saņēma suņu barību 20 latu vērtībā.
Par uzvaru nedomāja
Vita ir gan apmulsusi, gan patīkami pārsteigta par uzvaru konkursā. “Es negaidīju uzvaru! Parasti, apskatot konkursā iesūtītās citu cilvēku mīluļu fotogrāfijas, nodomāju, ka arī es sava suņuka bildi varu aizsūtīt. Aizsūtīju vienu foto un pavisam aizmirsu par to. Ieraugot “Dzīvespriekā”, ka esmu uzvarējusi, biju pamatīgi pārsteigta, ka tieši mana mīluļa foto citiem ir iepaticies visvairāk,” stāsta Vita.
Draudzīgas jūtas pret suņiem Vitai ir jau sen, kaut gan bērnībā izjutusi pamatīgas bailes no tiem, jo bijusi reize, kad suns viņai iekodis. Bet ar laiku bailes pārvarētas un nu viņa ir dzīvespriecīgā un labsirdīgā Česa saimniece. Šis ir viņas trešais suns. “Pirmais suns ziemā pazuda. Tas bija liels pārdzīvojums, bet otru sabrauca mašīna,” atceras Vita.
Spītīgs, bet uzticīgs
Tikai patiesi dzīvniekus mīlošs cilvēks ar sajūsmu un neviltotu mīlestību runā par zvēriem. Tāda ir arī Vita. Viņas mājās dzīvesvietu raduši ne tikai trīs suņi, bet arī septiņi kaķi! Vaicājot, kāpēc to ir tik daudz, Vita atbild, ka palaikam kāds kaķis pieklīstot un viņi nespējot dzīvniekam atteikt savas rūpes un gādību. “Čess mēģina draudzēties un izrāda uzmanību kaķiem, bet viņi kā nu kurš – citi šņāc un met ar ķepu, bet citi ļaujas viņa draudzībai.”
Laiks, ko Vita pavada kopā ar suni, padara viņas ikdienu krāsaināku, dzīvāku un pozitīvāku. Suņa uzticība reizēm ir daudzreiz vērtīgāka nekā cilvēku. Un kāds tur brīnums! Dzīvnieks neprot nodod, viņš mīl savu saimnieci un ir gatavs kopā ar viņu darīt visu iespējamo, uzticīgi sekot viņai ikdienas gaitās, pieglausties, pārlaist mēli pār savas saimnieces vaigu un aicināt rotaļāties un izskrieties pa pļavu, tā aizmirstot par laicīgajām lietām, kas reizēm nospiež sirdi.
Vita, raksturojot savu mīluli, nenoliedz, ka suņuks ir spītīgs un arī liels blēņdaris. No viņa zobiem cietis ne viens vien apavs un pat mēbeles. Bet mīlestība liek Česam visu piedot. Zinot, ka Čess ir saldumu kārotājs, Vita viņam tos neliedz – cepumi un vafeles ir suņuka lielākais kārums.
Ja dzīvotu pilsētā, tad Vita noteikti savu draugu vestu arī uz suņu skolu, jo viņam esot liels potenciāls, bet, dzīvojot laukos, šī iespēja tiek liegta.
Vita nenoliedz, ka nespēj vairs iedomāties savu dzīvi bez dzīvniekiem un dabas visapkārt. Pilsētas dzīve nav domāta viņai. Daudzdzīvokļu nami, salīdzinot ar brīvību laukos, šķiet kā būri, kuros ieslodzīti cilvēki un viņu mīluļi. Laukos ir vaļa, bet pilsētā tās trūkst.
