Četras nedēļas man bija iespēja aizmirst par ierasto darba ikdienu, jo, manuprāt, atvaļinājums ir tas laiks, kad cilvēkam, ja vien tas, protams, ir iespējams, domas un darbi ir jāsaista ar kaut ko citu. Laiski un nesteidzīgi rītos malkoju kafiju, tikpat nesteidzīgi pieņēmu lēmumu, kādus “varoņdarbus” veikšu, būdama pārliecinošas apņēmības pilna, ka dārzam un virtuvei noteikti nevergošu.
Lai kā arī centos nenonākt šajā verdzībā, tomēr man neizdevās pilnībā iztikt bez kādas nezāles izraušanas burkānu un biešu vagās, neizdevās izvairīties arī no sulu spiešanas un gurķu marinēšanas, jo augusts uzskatāms par laiku, kad pamazām gatavojam krājumus ziemai. Sen pagājušo skolas gadu atmiņās, kad rosījos kolhoza siena pļavās, kavēties lika divas lieliskas dienas, ko pavadīju, talkojot radinieku siena pļavās ar grābekli rokās. Saule, siena smarža, zilas debesis, vējš un mazliet skumjas, jo vasara savas atvadas sāk ar pirmajiem siena vāliem pļavās. Stāvot sakoptās pļavas vidū, ļāvos iekšējas brīvības sajūtai, kad nav ne mazākās vēlēšanās domāt par valsts politiku, par dabas radītajām kataklizmām un citām negācijām. Patiesībā arī kāda jēga to darīt, ja pie mums ir vasara, ja valda miers, vairāk vai mazāk visi esam apģērbti un paēduši, apkārt ir mīļi un tuvi cilvēki. Nesteidzīgi ejot pa Gulbenes ielām, vēl un vēlreiz pārliecinājos, cik patiesībā mūsu pilsēta ir zaļa un sakopta. Vienmēr jau var vēlēties kaut ko vairāk, vienmēr šķitīs, ka labi ir tikai tur, kur mūsu nav, tomēr varam būt lepni par savu pilsētu. Tiem, kas vēl tikai grasās doties atvaļinājumā, no visas sirds iesaku izbaudīt katru tā dienu, jo tas ir tāds laiks, kad visu ikdienā pierasto cilvēks izjūt citādāk – mierīgāk un nesteidzīgāk.
