Mākslinieks, kurš spēlē teātrī, nedaudz arī sporto un nu jau divus gadus strādā par sliežu montieri “Latvijas dzelzceļā”. Tas ir gulbenietis Ģirts Jogurs, kuru daudzi atceras arī kā skolotāju.
Ģirts ir mācījies Rēzeknes mākslas vidusskolā, pēc tam koledžā, tad Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājis ne tikai Gulbenes mākslas skolā un Gulbenes vidusskolā par pasniedzēju, bet devies arī darbā uz ārzemēm, tomēr vēlme būt mājās bijusi tik liela, ka atgriezies Gulbenē.
Pašlaik Ģirts strādā pavisam citā nozarē – “Latvijas dzelzceļā”, un viņam šis darbs patīk. Darbs gan esot fizisks, bet ne vienveidīgs. Savukārt, kad ir iedvesma, Ģirts glezno. Nākamajā mēnesī ir paredzēta viņa gleznu izstādes atklāšana Gulbenes kultūras centrā. Izstādē būs redzami gan jaunie, gan arī vecie darbi. Četras piecas stundas viņš var pavadīt zīmējot, un tajā mirklī laika izjūta pazūd. “Ar katru gadu, protams, kļūstu slinkāks, agrāk ar mākslu aizrāvos vairāk. Gleznas gan pārdodu, gan dāvinu. Pašam to paliek diezgan maz,” stāsta Ģirts.
Arī teātra gaitas iesāktas caur mākslu. “Atceros, ka, šķiet, pirms deviņiem gadiem bija izrāde, kurai bija nepieciešamas gleznas, tad režisore Edīte man piedāvāja darbu un pamazām ievilka mani teātrī. Tajā pašā izrādē bija arī mana pirmā loma – biju trešais precinieks vienai meitai. Tā sākās manas teātra gaitas. Var teikt, ka tas notika caur mākslu. Vispār māksla man visu laiku ir palīdzējusi dzīvē visam viegli tikt cauri. Tas ir veids, kā izlādēties, kā izlikt savas domas un emocijas,” saka Ģirts un piebilst, ka pašlaik savā dzīvē neko negribētu mainīt. “Ar dzīvi esmu apmierināts. Protams, vienmēr būs par maz un gribēsies kaut ko vairāk, bet ir labi.”