Šonedēļ visu mūžu mīlētajā Latvijā, kā arī savā dzimtajā Rankas pagastā ciemojās novadnieks Bruno Krūmiņš no Austrālijas. Viņš septiņus gadus bijis godpilnajā Dienvidaustrālijas vicegubernatora amatā un ir pirmais šā amata pārstāvis, kas nav dzimis Lielbritānijā vai Austrālijā. Ar tālo viesi tikāmies atpūtas kompleksā “Vonadziņi”, kur viņš bija apmeties kopā ar meitu.
Cienījamā kunga šīsvasaras brauciena mērķis ir vēlreiz apciemot, kā viņš pats saka, sirdī svētās vietas Latvijā, kur savulaik pavadīta bērnība, kur notikušas kristības un iesvētības. Ar patiesu prieku novadnieks stāsta, ka viņam laimējies, jo varējis uzkavēties Jaunpiebalgas baznīcā, kas šobrīd tiekot remontēta. Esot dievnamā, sirmais kungs atkal atcerējies 1943.gadu, kad ticis tur iesvētīts. “Bija liels jauniešu pulks. Mani iesvētīja tāpēc, ka bija jābrauc projām uz Vāciju darba dienestā. Toreiz bija tikai divas iespējas – doties uz fronti vai darba dienestu. Es izšķīros par darba dienestu svešā zemē,” stāsta Bruno. Viņš jūtas gandarīts, ka, apskatot šīs baznīcas grāmatu, tajā bijuši izlasāmi arī viņa vecāku un vecvecāku vārdi, tāpēc arī B.Krūmiņš ir šīs baznīcas draudzes loceklis. Pārdomas tālajam viesim raisījušās arī, staigājot pa Rankas kapsētu, kur atdusas viņa vectēvs Pēteris Kupcītis, kurš pēdējos mūža gados bijis kapličas zvaniķis. No Gulbenes novada ciemiņa ceļš tālāk veda uz Alūksnes kapsētu, kur atdusas viņa vecāki un brālis. “Latviju jau no sirds nevar izdzēst. Tā tur bija, ir un paliks. Vismaz manas paaudzes cilvēkiem, jo es savu dzimto zemi atstāju, kad man bija 19 gadu, bet šodien man ir 87,” novadnieks uzsāk atmiņu stāstu.
Bijām bēgļi – imigranti
– Esot darba tirgū Vācijā, visiem bija tam jānokalpo līdz kara beigām. Karš beidzās. Kādu laiku dzīvoju Vācijā un latviešu nometnē strādāju kā skolotājs, jo Latvijā tiku mācījies Cēsu skolotāju institūtā kopā ar tādiem dūžiem, kādi ir cienījamie kora mākslas korifeji Imants un Gido Kokari. Piezvanīju Imantam un telefoniski apsveicu viņu un brāli deviņdesmit gadu jubilejā. Apmeklēšu arī viņu koncertu. Vācijā Libekā divus mēnešus apmeklēju latviešu skolotāju kursus. Bēgļu nometnē, kur dzīvojām, tika atvērta skola latviešu bērniem. Biju jauns un uzņēmības pilns, tāpēc kļuvu par šīs skolas priekšnieku. Man ļoti patika strādāt ar bērniem. Apprecējos, ģimenē piedzima meita. Austrālijas imigrācijas dienests bija vienīgais, kas sāka pieņemt bēgļus no nometnēm. Arī mēs 1949.gada 20.janvārī no Neapoles ar lielu grieķu kuģi izceļojām uz Austrāliju. 20.februārī iebraucām Austrālijā, Melnburnas ostā. Mūs visus aizsūtīja uz Babonegilas bēgļu nometni. Vīriešus norīkoja darbā, bet mātes ar bērniem nonāca citā nometnē. Mani nosūtīja darbā uz dzelzceļa Adelaidē. Vajadzēja nostrādāt divus gadus, lai atbilstoši kontraktam atmaksātu mēnesi ilgā brauciena izdevumus. Kad viss bija atmaksāts, dzelzceļnieka arodu nomainīju pret darbu birojā. Izlēmu, ka ir jāstudē. Studēju ķīmijas tehnoloģiju un strādāju lielā mājrūpniecības firmā, kur nostrādāju 20 gadus. Dzīvesbiedre Dagmāra studēja zobārstniecību. Tad mainīju darbu un Austrālijas valdība mani uzaicināja par valsts padomnieku imigrācijas lietās. Cīnījāmies, lai iegūtu pašnoteikšanās tiesības, lai austrālieši mums nediktētu noteikumus. Izveidojām baltiešu komiteju un apspiesto zemju komiteju. Dienvidaustrālijā izveidoju pirmo Etnisko lietu komiteju un biju tās priekšsēdētājs. Komiteja joprojām darbojas. Austrālijas valdība mani iecēla par dažādu tribunālu locekli, piemēram, vienādo tiesību, komerciālajā, administratīvo tiesību tribunālā un citos.
2000.gadā Dienvidaustrālijas valdība mani iecēla par vicegubernatoru, kura amatā biju septiņus gadus. Biju pirmais gubernatora vietnieks, kas nebija dzimis Lielbritānijā vai Austrālijā. Latviešu sabiedrībā esmu strādājis kopš pašas pirmās prombūtnes dienas. Kopā ar citiem latviešiem Adelaidē nodibināju “Radio stundu”, kas darbojas arī šodien. Katru ceturtdienu radio skan latviešu dziesmas un stāsti par to, kas notiek Latvijā. 27 gadus esmu Adelaides Latviešu biedrības priekšsēdis. Esmu bijis arī Austrālijas Latviešu biedrības vadītājs, Pasaules Brīvo latviešu apvienības loceklis.
Tā ir tautas traģēdija
Arī šodien cilvēki no Latvijas brauc uz Austrāliju. Tas vairs nav uzskatāms par kaut ko īpašu. Daudz imigrantu ir no Āfrikas, bet galvenokārt no Āzijas valstīm. Iebraucēji no Eiropas valstīm ātri iekļaujas apritē, tāpēc baltādainās rases pārstāvjus neviens pat neievēro. Esmu novērojis, ka Adelaidē, Sidnejā, Melburnā un citās Austrālijas vietās šodienas jaunie latviešu imigranti nedraudzējas ar vecajiem latviešiem, bet turas savrup, tāpēc es viņus saucu par jaunlatviešiem. Pagājušajos Ziemassvētkos mūsu Latviešu biedrības nama dārzā bija pasākums. Jaunlatvieši sēdēja pie saviem galdiem, mēs – pie saviem. Var jau jokot, sakot, ka jāuzceļ sēta, kam cilvēki netiek pāri, bet tā Latvijai ir liela traģēdija, ka jaunie cilvēki, kuri Latvijā ir izstudējuši, meklē labākas ganības citur, nevis Latvijā. Manuprāt, politiskajai iekārtai vajadzētu būt tādai, kas nosaka, ka pēc studijām ir jānostrādā vairāki gadi, lai atmaksātu studijas. Lai gan, ja darba Latvijā nav, nekas cits neatliek, kā cilvēkiem braukt un meklēt darbu. Valdībai ir jārada cilvēkiem darba iespējas savā valstī. Kamēr tā nebūs, tikmēr cilvēki brauks uz ārzemēm. Tie, kas jau studē ārzemēs, ir perfekti apguvuši angļu valodu, izveidojuši ģimeni un tamlīdzīgi, uz Latviju atpakaļ nebrauks. Viņi jau tagad labprātāk runā angliski nekā latviski. Mēs savā ģimenē runājam tikai latviski. Es protu arī labi angļu valodu. Savu latviešu valodu nekad neesmu aizmirsis un neaizmirsīšu. Mēs Adelaidē gādājam arī, lai katru gadu pie mums ciemotos mākslinieki no Latvijas. Katrā 18.novembrī mums ir runātājs no Latvijas. Šogad būs Krišjānis Kariņš, pērn bija Vilis Vītols. Mēs – vecākā paaudze – uzturam sakarus ar Latviju. Vai tos spēs arī jūsu tā dēvētie jaunlatvieši, par to es šaubos.
Nav viegli izraut saknes
Manas paaudzes ārzemju latviešos joprojām sāp tā lielā brūce sirdī par to, ka mēs nevarējām atgriezties savā dzimtajā zemē tad, kad to gribējām. Var jautāt, kāpēc neatgriezos Latvijā, bet brīvība 1991.gadā manā gadījumā nāca par vēlu. Ja tā būtu dota agrāk, droši vien es būtu atgriezies. Arī darbs Austrālijā neļāva atgriezties. Tad, kad tas bija iespējams, daudzi jau bijām par vecu, lai izrautu tās saknes, ar kurām bijām ieauguši Austrālijā un tās vēlreiz pārstādītu Latvijā. Bija latvieši, kuriem Latvijā bija īpašumi, kuri tos atguva, kuri nodibināja divvalstu dzīvi. Pusi laika dzīvoja Austrālijā, pusi – Latvijā. Saimnieciski tas bija izdevīgi. Arī man šī brīvība diemžēl nāca par vēlu, tāpēc apmierinos tikai ar braucieniem uz Latviju. Kopš 1991.gada gandrīz katru gadu atbraucam uz Latviju, lai gan vairāk nekā 30 stundu garais brauciens prasa lielu izturību.
Esmu apbalvots ar Austrālijas ordeni, bet Gunta Ulmaņa 2000.gada 18.novembrī pasniegtais Triju Zvaigžņu ordenis, kad viņš viesojās Adelaidē, ir augsts apbalvojums, ko es ļoti cienu. Mana lielākā rūpe ir par to, ka latviešiem ir tāds potenciāls, bet mīļā latviešu zemīte nespēj tik ilgi ekonomiski atkopties, kā to izdarīja igaunīši. Saprotu lielo politisko spiedienu no citu tautību puses, kas dzīvo Latvijā. Tā ir mūsu tautas nelaime. Arī Austrālijā ir daudz etnisko grupu, bet tās visas salīdzinoši ar Austrālijas tautu ir mazas, tāpēc tās iespējams kontrolēt. Latvijā situācija ir pavisam cita. Lai nu tie gudrie, kurus mēs visi ievēlēsim Saeimā nākamajās tās vēlēšanās, tiek ar to galā. Esmu dubultpilsonis. Man ir skaista pēdējā Latvijas pase, tāpēc 17.septembrī mēs vēlēsim par tiem, kas mums darīs labu.
