Bērnībā man bija lemts pabūt Vecgulbenes pagastā par ganiņu. Izrādījās, ka tas pats debesu gabaliņš, kas turējās pār netālajos kaimiņos esošo brāļu Kokaru necilo mājokli, sniedzās pāri arī mūsējam, pēc toreizējiem kritērijiem – dižajam.
Reiz, valdot savus nevaldāmos “apakšniekus” lielceļmalas ganībās, notika brīnums. Pa balto lielceļu, kur reti parādījās kāds pajūgs (par automašīnām pat nesapņojot!), vieglā riksītī uz Galgauskas pusi klidzināja pajūgs. Ratu priekšgalā sēdēja māmiņa ar grožiem rokās. Aizmugurē divi jaunekļi spēlēja kādu skaistu melodiju. Taču jaukais brīnums drīz vien noripoja pa nokalnīti un pazuda aiz Baznīckalna. Palika vien tādas vieglas skumjas.
Pārlaidusi lopus mājās, redzēto un dzirdēto pavēstīju pieaugušajam. Tie, viens otru apsteigdami, pavēstīja, ka tie taču esot slavenie muzikanti – Kokaru dēli! Zaļumballes spēlējot. Visām meitenēm uz viņiem acis kā lukturīši degot vai no pieres laukā!
Man dega ausis uz tām jaukajām mūzikas skaņām. Arvien esmu vērojusi, cik viņi skaisti, lepni un raženi iznesas savu koru priekšā. Iedomājos: ar savas māmiņas gara svētību un grožiem gādīgajās, mīļajās rokās. Pat vēl no aizsaules…
Lai viņiem turas svētība, možs gars, neizsīkstošs dzīvesprieks un humora dzirkstis lai sprēgā! Par to skaisto, kas gūts caur viņu prasmēm – lielajā jubilejā – ar manu necilo dzejolīti simtu mūžu – paldies!
Māksliniekam L.Libertam pateicos par dzimtā novada romantisko, mīļo un pasakaini skaisto dabas stūrīšu iemūžināšanu gleznās! Mākslas muzeja fondos tie saglabāsies, ja dabā būs jau izzuduši…
Dižajiem novadniekiem – gleznotājam Ludolfam Libertam un kordiriģentiem brāļiem Kokariem
Vidzemes simfonija
Dzimtā novada krāsainiem
akordiem
Bagātā simfonija –
Vēl neizsviests medus no kārēm,
Bet bites jau jūtamas
Spieta nemieru krājam…
Vēl dzintarā nepārveidotas lāses
No stiprās latviešu zemnieka pils –
Zemo istabu
Skanošiem balstiem un sijām,
Bet trīsuļo jau
Uz tālumā saucošām melodijām…
Pa Vidzemes takām un lieceļiem – nejūtot miera,
Kur Gaiziņš ar savu domīgo pieri…
Vēl tālāk! Kamēr vien ceļa stabiņiem baltiem
Karstās sirdis un karstie sapņi līdztekus skrien.
Un ne jau tik vien, ne jau tik vien! –
Gaiziņam pāri, kur augstākas Domu vietas.
Un meklētājiem tās nepaliek neuzietas;
Piepildās viss: svētīgs Augstieņu lietus
Krāsainu akordu simfonijās
Ir sijādams sijājies.
No tiem, kas slāpēs tur veldzēties veldzējies –
Simtu mūžu –
Paldies!
