Turpinot attīstīt Latvijas preces un pakalpojumus, mums ir jāpārorientējas no kvantitātes uz kvalitāti, tas gan nozīmētu cenas paaugstināšanu, uzskata Valsts prezidenta padomniece ekonomikas jautājumos, bijusī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle.
– Pēc vairāku gadu darba uzņēmējus pārstāvošā organizācijā jūs, ja tā var teikt, esat pārgājusi barjeras otrā pusē. Kāpēc?
– Nejūtu, ka es būtu pārgājusi barjeras otrā pusē – ir mainījies tikai mans statuss. Tā ir unikāla iespēja izmantot savas zināšanas par situāciju konkrētos uzņēmumos, nozarēs, kā arī kontaktus, kas man ir, strādājot Valsts prezidenta birojā. Esmu strādājusi gan privātajā sektorā, gan nevalstiskajā organizācijā, un man tas nerada ierobežojumus realizēt to, kam ticu, un priecāšos, ja tas būs kādam noderīgi. Varbūt tas skan ideālistiski, bet katram cilvēkam pienāk vecums, kad viena no svarīgākajām vērtībām ir brīvība, neatkarība no stereotipiem.
– Nav noslēpums, ka pietiekami daudzos jautājumos uzņēmēju un valsts pozīcija ir krasi pretēja. Vai līdz ar pašreizējo posteni kādos, jautājumos jūsu viedoklis šobrīd ir mainījies?
– Domāju, ka tas būtu traģiski. Pat, ja mēs saprotam lietas, kas ir jādara, kas ir kopīgi izdevīgas un pareizas, lielākās domstarpības sākas brīdī, kad jārunā – kā to darīt. Pagājušajā gadā, kad vēl strādāju Darba devēju konfederācijā, sadarbībā ar Valsts kontroli un kompāniju “Ernst & Young” redzējām, kur var ietaupīt uz valsts funkciju rēķina, kur vienu un to pašu jautājumu pārrauga vairāk par vienu institūciju. Piemēram, ūdens kvalitāti. Tad nāk lielā pretestība ar attieksmi – bez manis pārstāvētās iestādes jau nu attiecīgo lietu nevar pārbaudīt. Ir pat bijušas absurda situācijas, kad atnāk uz bērnudārzu viena kotrolējošā institūcija un norāda, ka slotai obligāti ir jāatrodas skapī, bet jau nākamajā brīdī ierodas citas valsts iestādes parstāvji un paziņo, ka attiecīgajā vietā pat šāds skapis nedrīkst atrasties. Tas ir absurda teātris! Lielā mērā mēs visi saprotam to, kas ir jādara, visiem ir skaidrs, ka ir jāattīsta tautsaimniecība, bet, tiklīdz nonākam pie jautājuma, kā to darīt, sākas interešu sadursme. Bizness runā biznesa, politiķi – politiķu, bet ierēdniecība – ierēdņu valodā. Un tur panākt kādu kompromisu ir ļoti grūti.
Šis ir vēsturiski ļoti nozīmīgs laiks, un šajā periodā man šķiet ļoti svarīgi būt par atbalstu Valsts prezidentam. Nāks jauna Saeima, jauna valdība, un turpmākie trīs gadi ir laiks, kad jāveic kritiskie pavērsieni. Pēc tam vēl vienas iespējas var nebūt.
– Šobrīd daudz tiek runāts par to, kāds būtu Latvijai ejamais attīstības ceļš. Kāds ir jūsu redzējums šajā sakarā?
– Runājot no ekonomikas viedokļa, tas noteikti ir efektīvs valsts resursu izmantošanas ceļš, saprotot ar to gan cilvēkresursus, gan dabas resursus. Ja runājam par centrāliem uzstādījumiem, noteikti jāveic ekonomikas attīstībai atbilstoša rīcībpolitiku izstrāde. Viena no sadaļām šajā jomā varētu būt zaļās ekonomikas politika. Jāsaprot, kā izmantot resursus, lai ekonomikas attīstība būtu ilgtspējīga. Tāpat, ņemot vērā ļoti ierobežoto cilvēkresursu apjomu, mums ir daudz pragmatiskāk jādomā, kas ir tās investīcijas, kuras Latvijai piesaistām, kādi investori mūsu valstij ir vajadzīgi, lai ražotu pēc iespējas augstākas pievienotās vērtības produktus un pakalpojumus, protams, veicinot radošumu uzņēmējos, lai uzņēmējdarbības vide būtu daudz dinamiskāka un aktīvāka. Svarīgi, lai cilvēki paši būtu gatavi iesaistīties ekonomikā.
– Spriežot par nākamā gada valsts budžetu, nenovēršami tiks runāts par nodokļu likmēm. Kuri nodokļi, jūsuprāt, ir maināmi?
– Uzņēmēji jau vairākkārtīgi norādījuši, ka, veidojot valsts budžetu, vismaz kādu laiku būtu jāliek mierā pilnīgi visu nodokļu likmes, kā arī nodevas, dažādas licencēšanas maksas utt. Pretējā gadījumā ir ļoti grūti plānot turpmāko darbību. Tādējādi ir skaidrs, ka, arī lemjot par nākamā gada valsts budžetu, nodokļus celt vairs nedrīkst. Tas, ko var darīt – pozīcijās, kategorijās, kurās nodokļi tiek veiksmīgi iekasēti, tos varētu pārskatīt ar mērķi samazināt likmes.
Raugoties gan no tautsaimniecības interešu, gan arī cilvēkresursu motivācijas aspekta, primāri svarīgi būtu samazināt darbaspēka resursu nodokli. Par to valda vienprātība principā visās nozarēs. Proti, runa ir par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu.
– Cik lielā mērā šis nodoklis būtu samazināms?
– Mums laika gaitā ir jaatgriežas līdz tādam likmju līmenim, kāds bija līdz ekonomiskās krīzes sākumam. Tāpat nepieciešams pārskatīt daudzos nodokļa maksāšanas režīmus, kādi šobrīd pastāv mūsu valstī. Runa ir, piemēram, par cilvēkiem, kuri ir pašnodarbinātie, kuri nodarbojas ar individuālo komercdarbību utt. Svarīgi, lai būtu skaidri šie modeļi, no kuriem cilvēks varētu izvēlēties sev izdevīgāko saistību nokārtošanai ar valsti.
– ASV un vairākas ES lielvaras ir apņēmušās būtiski samazināt tēriņus, Dienvideiropa joprojām nespēj sakārtot savu ekonomiku. Kādu iespaidu tas atstās uz Latviju faktiski jau nākamgad?
– Šobrīd, pēc pēdējām ziņām par to, kas ir noticis pasaules finanšu tirgos, nevar skaidri pateikt, kādi vēl satricinājumi ir priekšā. Tomēr ir skaidrs, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Iespējams, mēs esam globālās ekonomiskās lejupslīdes priekšvakarā – tā varētu būt realitāte. Tas, uz ko mums vajadzētu koncentrēties, ir sava iekšējā tirgus nostiprināšana. Tāpat runa ir par eksporta nostiprināšanu, it īpaši tajos tirgos, kuros ir vērojama izaugsme.
Attiecībā uz situāciju ar Latvijas budžetu – jāteic, ka, salīdzinot ar noteiktām Eiropas valstīm, mums budžeta deficīts ir viens no mazākajiem, mēs savus sāpīgos mājasdarbus lielā mērā esam izdarījuši. Tomēr mēs vienalga redzam nejēdzības saistībā ar lielo, bezjēdzīgi uzpūsto birokrātiju, kas mums ir. Skaidrs, ka ierēdņi savu darba laiku varētu izmantot daudz efektīvāk, produktīvāk, no savas darbības dodot valstij noteiktu pievienoto vērtību. Tādējādi ir daudz dažādu lietu, ko mēs vēl varētu pārskatīt attiecībā uz valsts funkcijām. Taču primāri mums ir jākoncentrējas uz iekšējo tirgu un lietām, kas saistītas ar pašvaldību rīcībspēju, pašnoteikšanos, ar uzņēmējdarbības veicināšanu caur pārdomātu Eiropas fondu un valsts budžeta resursu investēšanu. Tie ir pasākumi, kas var nostiprināt iekšējo tirgu. Jāstrādā ir daudzos virzienos. Sākot ar kapitālsabiedrību pārvaldības jaunas politikas izveidošanu un beidzot ar mūsu finanšu tirgu aktivizēšanu. Tas viss ir nepieciešams, lai nākotnē piesaistītu resursus stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem, lai tie varētu veikt savu ekspansiju reģionālā līmenī.
– Prognozējat vēl vienu recesijas vilni?
– Jā! Šobrīd tas vairs nav stāsts par Latviju, par tā saucamajām PIIGS (Portugsāle, Itālija, Īrija, Grieķija, Spānija) valstīm, kas var radīt Eiropas Centrālās bankas politikas izmaiņas. Runa ir par to, ka valstis ar lieliem budžeta deficītiem var izraisīt ekonomikas lejupslīdi – tas ir fakts. Mums jākoncentrējas uz augošām ekonomikām, augošiem tirgiem. Jāapzinās arī tas, ka šobrīd konkurētspējas priekšrocības, kas Latvijai ir, nepieciešams fokusēt no kvantitātes uz kvalitāti. Mēs esam veiksmīgi pārdzīvojuši krīzi, izplešoties eksporta jomā, bet šobrīd mums ir jāpalielina produktu pievienotā vērtība. Tas gan izklausās ļoti vienkārši, bet patiesībā tā nemaz nav, jo tas nozīmē, ka mēs pamazām celsim cenu. Un te jau rodas jautājums, cik mēs būsim konkurētspējīgi attiecībā pret alternarīviem piegādātājiem.
– Latvijas ekonomikai vairāk jāvirzās uz ekskluzīvu lietu ražošanu?
– Jā. Tas izejvielu, resursu apjoms, kas mums šobrīd ir, tieši uz to vedina. Es, protams, ļoti lepojos par tiem skaitļiem, ko var dzirdēt televīzijā, ka Latvija eksportē preces uz 170 valstīm četru miljardu latu apmērā, taču no biznesa loģikas viedokļa tur kaut kas nav kārtībā – minētais valstu skaits ir par lielu. Mūsu ekonomika ir pārāk fragmentēta, saskaldīta. Protams, te var runāt par risku diversifikāciju, tomēr, lai spētu konkurēt noteiktā nišā, mums ir jānodrošina arī apjoms. Bez sadarbības, kooperēšanās, apvienībām tur neko īsti nevar izdarīt.
– Latvijas iestāšanās eirozonā jau 2014. gadā – cik tas ir reāli?
– To ir iespējams izdarīt. Ir jāsaskaņo fiskālā politika ar daudzu citu valstu rīcību politikām, investīcijām atalgojumu utt. Eiro ieviešanu es vairāk redzu nevis kā mērķi, bet gan kā vienu no instrumentiem, lai sakārtotu mūsu budžetu, kas būtu saskaņā ar mūsu iespējām un ļautu veiksmīgāk pārciest jebkādus ekonomiskos satricinājumus, kas varētu būt pasaulē nākotnē.
