Gulbeniete Rita Morgunova no parastas suņu saimnieces kļuvusi par skolotu kinoloģi. Tomēr Rita atzīst, ka zināšanu nekad nav pietiekami, un meklē informāciju un pastāvīgi mācās.
Galvenā atziņa – saimniekam ir jāmācās nolasīt, ko suns viņam saka. Kā viņš paskatās acīs, kā pagriež galvu, kā nolaiza savu purniņu, kā luncina asti un tā tālāk. Ir jāsaprot, ko dzīvnieks šādi grib pateikt. Tikai tā saimnieks var saprast, kādas ir suņa problēmas un kā tās var atrisināt, suni audzinot. Ja gadās kādas nepatikšanas ar suni, par to ir atbildīgs saimnieks. Jāatceras, ka bērnu līdz 12 gadu vecumam nedrīkst atstāt vienatnē ar suni bez pieaugušo klātbūtnes. „Atcerieties, ka jūsu sunim ir asi zobi!” saka Rita. Bet tam cilvēkam, kurš savu suni visu mūžu tur piesietu, Rita vēlas pavaicāt: „Vai tāda ir normāla suņa dzīve? Suns jau tūkstošiem gadu ir blakus mums. Neaizmirsīsim, ka suns ir cilvēka draugs!”
Klikers – palīgs apmācībā
Rita pati ir apguvusi un arī citiem labprāt stāsta un ierāda, kā suņa apmācību iespējams padarīt abiem – gan dzīvniekam, gan saimniekam – patīkamu, jo nav jāsoda suns sitot vai sarājot. Šīs apmācības atslēgvārds ir “klikers”. Tas ir instruments, kuru izmanto pozitīvajā suņu apmācībā. Tā ir metode, kuru var izmantot individuālajā apmācībā. Tā nederēs, ja notiek darbs vienlaikus ar vairākiem suņiem. ASV un daudzās Eiropas valstīs suņu apmācības metode ar klikera palīdzību sevišķi populāra ir kļuvusi aizvadīto desmit gadu laikā. Lai sāktu pielietot pozitīvās apmācības metodi, nepieciešams klikers, izsalcis suns un, piemēram, 25 gabaliņi tāda garduma, kāds šim dzīvniekam patiešām garšo. Gardums pastiprina klikera iedarbību, jo klikšķis atskan tad, kad suns saņem kārumu par pareizi izpildītu uzdevumu. Lai gan patiesībā klikers ir tikai sekundārais pamudinājums sunim klausīt saimnieku. Primārais pamudinājums ir barība. Bet ar laiku kāruma vietā var būt vienkārši mīļvārdiņš, uzslava.
“Klikers ir ļoti vienkārši lietojama ierīce. Sākotnēji to jeb svilpi izmantoja delfīnu apmācībā, jo uz viņiem nevar kliegt, viņiem nevar sist. Šiem dzīvniekiem izmantojama ir tikai un vienīgi pozitīvās apmācības metode. To izmanto arī kaķu apmācībā. Tagad dominē uzskats, ka arī suņu apmācībai ir jābūt pozitīvai. Apmācība ar klikeru ļoti patīk suņiem, jo netiek izmantotas nekādas piespiešanas metodes. Sākumā arī cilvēkam, apmācot suni šādā veidā, ir jāiztiek bez savas balss un pat bez žestu pielietošanas. Sunim un cilvēkam ir jāiemācās saprasties ar acu kontakta palīdzību, pareizāk sakot, sunim ir jāuzmin, ko saimnieks no viņa vēlas panākt. Klikera klikšķis atskan tad, kad suns ir izpildījis gribēto. Klikšķis ir kā uzslava, tas atskan īstajā brīdī, īstajā sekundē, lai suns saprastu, ka visu ir izdarījis pareizi. Tas paliek viņa zemapziņā,” skaidro Rita. Viņa bilst, ka parasti cilvēki interesējoties, kādus trikus ir iespējams iemācīt sunim ar klikera palīdzību. Var panākt, ka suns saimniekam pienes čības vai avīzi. Lai to panāktu, saimniekam ir jāapbruņojas ar pacietību. Kad vēlamais rezultāts panākts, jāatskan klikšķim. Tā viss izdosies!
Apmācība ar klikera palīdzību ir universāla tāpēc, ka to var izmantot vienmēr neatkarīgi no suņa vecuma un tā, vai līdz šim tāda metode ir izmantota. Ja kādu laiku slinkots un klikers nav lietots, apmācība ar šo ierīci jāatsāk, sunītim jāatgādina viss, kas līdz šim bija apgūts. Nekad nevar paļauties, ka kaut kas apgūts uz mūžu. Sunim tāpat kā cilvēkam var piemirsties. Atkārtošana, kā zināms, ir zināšanu māte. Ar laiku saimnieks panāk tādu kontaktu un suņa uzmanību, ka klikeru jau sāk aizstāt saimnieka balss, žests. Tad, iespējams, klikers kļūst lieks.
Pārliecinās, ka darbojas
Klikeru tagad diendienā Rita izmanto sava jaunākā, piecus mēnešus vecā suņuka Atosa apmācībā burtiski no pirmajām dienām. Pirmās komandas, kuras jāiemāca ar klikera palīdzību, ir “sēdi”, “guli”, “vietā”! Ar klikera palīdzību saimniece arī māca savam sunim staigāt blakus bez pavadas. Pakāpeniski līdztekus darbam ar klikeru Rita sava suņa apmācībā sāk izmantot arī balss komandas.
Rita ir sapratusi, ka suņa bāršana vai sišana neko nedod. „Tādā brīdī sunim jānovirza uzmanība, jādod cita komanda, piemēram: „Sēdi!” Ar laiku suns reaģēs pareizi. Piemēram, kad ciemos atnāks sveši cilvēki, suns neries un nelēks viņiem pretī, bet apsēdīsies, kā to vēlas saimnieks. Svarīgi atcerēties arī, ka suns nav jāsoda par tā izrādīto agresiju. Iespējams, saimnieki paši netīšām to ir veicinājuši. Tātad problēma ir jārisina sadarbībā ar suni,” viņa skaidro. Uzslava vai klikera izmantošana īstajā brīdī pamudina suni klausīt saimnieku.
“Tiem, kurus šī metode ir ieinteresējusi, gribu teikt – vispirms pašiem ir jāiemācās strādāt ar klikeru, uzspiežot uz tā pogas īstajā brīdī. Ļoti daudz ir informācijas internetā, kas palīdzēs apgūt šo metodi,” saka Rita.
Rita ir 18.gadsimtā radītās īru terjera šķirnes suņu pazinēja jau 15 gadus. Šobrīd viņas ģimenē ir divi īru terjeri ar ciltsrakstiem – Atoss un viņa mamma Terija. „Teriju es savulaik atvedu no Krievijas. Viņas senči ir no Somijas un Zviedrijas. Atosa tētim senči ir no Igaunijas un Austrālijas. Kas var būt labāks par īru terjeru? Tikai divi īru terjeri! Šīs šķirnes suns ir kompanjons, sargs, izstādes suns, suns, kuram ļoti patīk iemācīties pārvarēt barjeras, un vienlaikus – mīļdzīvnieks. Redzu, ka šie suņi no paaudzes paaudzē kļūst gudrāki. Tas, ka viņu vecāki ir bijuši apmācīti, nepazūd un ir jūtams viņu bērnu gēnos,” saka Rita.
Sarīko īru terjeru salidojumu
Rita ir Vidzemes reģiona šķirnes suņu draugu – Valmieras Kennelkluba – kluba ilggadējā biedre. Viņas mīluļi ir piedalījušies neskaitāmās suņu izstādēs, kur saņemta augsta atzinība. Tas suņus ļoti disciplinē. Izstādēs viņiem ir jābūt mierīgiem, nedrīkst rūkt, jo tad uzreiz sekos diskvalifikācija. Taču pienāca brīdis, kad Ritai gribējās mazliet kaut ko atšķirīgu no dalības suņu izstādēs. Tā tapa ideja par īru terjeru šķirnes suņu un viņu saimnieku salidojuma rīkošanu. 6.augustā notika jau 7.salidojums, kas pulcināja pārstāvjus ne tikai no Latvijas, bet arī no Vācijas, Luksemburgas, Krievijas un Lietuvas. Piedalījās pavisam 30 īru terjera šķirnes suņu. Daudzi bija ieradušies ar diviem, trim un viena ģimene pat ar sešiem šīs šķirnes suņiem. Salidojumu Rita bija sarīkojusi pie draugiem Saulkrastos. Suņi tur atradās iežogotā laukumā bez kaklasiksnām. Ja daži sakašķējās, uzreiz tika izšķirti ar ūdenspistoles šļācienu. Tā esot efektīva metode.
„Salidojums – tā ir domu apmaiņa, satikšanās. Šis nav komerciāls pasākums, ziedojam katrs savus līdzekļus, cik kurš var atļauties,” viņa stāsta. Salidojumā suņiem bijis karnevāls ar tērpšanos kostīmos, tikušas mērītas astes un bārdas. „Šīs šķirnes suņu vizītkarte ir bārda! Savukārt astes vēl pirms dažiem gadiem bija obligāti jākupē. Tā kā „zaļie” visā pasaulē iestājās par to, ka suņiem nedrīkst griezt astes un ausis, īru terjeriem astes vairs netiek kupētas, tās izaug garas,” saka Rita. Salidojumam ir savs karogs ar īru terjera attēlu. Arī šoreiz salidojuma dalībnieki to pacēla mastā. Tradīcija ir arī suņu saimnieku našķošanās ar īpašu torti, kuru grezno garnējums – īru terjera attēls. No Gulbenes gādāta torte bija arī šoreiz.
