«Katram mūža posmam ir sava jēga, uzdevums un skaistums, kas jāsaredz un jāizdzīvo pilnu krūti. Arī novecot var skaisti,» atzīst Latvijas Gerontoloģijas un geriatrijas asociācijas prezidents profesors Jānis Zaļkalns. Viņš ir arī vienīgais gerontologs Latvijā.
Unikāli pasaulē
Tuvāko gadu laikā pasaulē gaidāma strauja nāciju nosirmošana – vecāka paliek visa planēta. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) datiem, 50 gadu laikā senioru īpatsvars pasaulē augs vidēji par 30 līdz 40 procentiem. Un jau pēc desmit gadiem tiek prognozēts jauns sabiedrības attiecību modelis. Arī Latvijā vairāk nekā puse iedzīvotāju būs senioru vecumā.
«Latvijā vidējais mūža ilgums sievietēm ir nedaudz vairāk par 77 gadiem, vīriešiem – par 66. Ar to arī pasaulē esam unikāli, jo tik lielas atšķirības starp sievietes un vīrieša vidējo mūža ilgumu nav nevienā valstī,» saka J.Zaļkalns. Latvijā netrūkst arī ilgdzīvotāju, piemēram, šogad 100. dzimšanas dienu nosvinējuši vai vēl atzīmēs 163 iedzīvotāji.
Netēlot «nelaimes čupiņu»
Gerontologs cilvēka dzīvē izdalījis trīs attīstības posmus: progress (līdz 25 gadu vecumam cilvēks ir visaktīvākais un ar vēlmi tiekties uz augšu), pēc tam līdz 55 gadu vecumam personībā vērojams stabilizācijas process (darbs, karjera, ģimene), bet pēc 55 gadiem – novecošanās posms. «Katram posmam ir sava jēga, uzdevumi, un katram sevi tajā jāatrod. Būt aktīvam, nevis, nedod Dievs, tēlot «nelaimes čupiņu». Ir jāmīl sevi visos dzīves posmos,» uzmundrina J.Zaļkalns.
Viņš skaidro, ka indivīda dzīves kvalitāti nosaka trīs lietas: «Pirmkārt, veselība – par to jādomā jau kopš dzimšanas, un ne mirkli nedrīkst aizmirst parunu «ko sēsi, to pļausi». Jāatzīst gan, ka Latvijā senioru vidū prevalē neveselība. Otrkārt, sociālie kontakti – vecumā cilvēku bieži pārņem liela vientulība. Dzīves sākumā un mūža nogalē ir viena kopīga būtiska lieta – gan mazs bērns, gan vecs cilvēks pieprasa uzmanību. Un vecumā visbiežāk tieši tādēļ, ka tās trūkst, cilvēki jūtas vientuļi. Taču vientulība ir kliedējama. Šodien ļoti daudz kur cilvēks var iesaistīties pat bez naudas, piemēram, apmeklēt pensionāru klubiņus, biedrības, dažādas līdzdarbošanās sabiedrības labā un tā tālāk,» uzskaita J.Zaļkalns un turpina: «Treškārt, ekonomiskā situācija – ja tā ir spiedoša, nemitīgi jādomā, kā izdzīvot, tas ir nomācoši, un dzīves kvalitāte zūd.»
Pasaules Veselības organizācija akcentē, ka sabiedrībā vajag veicināt aktīvu novecošanos, lai seniori ir kustībā un ir aktīvi sabiedrības locekļi, taču Latvijā diemžēl ir pretēji – pie mums dominē patoloģiskā novecošanās, kad cilvēki mūža nogalē ir neaktīvi, mazkustīgi, bieži slimo.
«Ir svarīgi saglabāt sevī harmoniju. Esmu dzirdējis sakām, ka ar influenci (saaukstēšanos,
iesnām, klepu) slimojot nelaimīgi cilvēki. Par spīti grūtībām, ir jābūt priecīgam par dzīvi. Nesākt žēlot. Laba grāmata, mūzika, meditācija – par to vajag domāt, lai cilvēks nešaustītos šurpu turpu nemitīgā stresā, bet dzīvotu mierā un harmonijā,» uzsver gerontologs.
Slinkošanai – nē
Visu, ko dzīvē esam iemācījušies, vecumā ir laiks likt lietā, tajā skaitā plānošanu, skaidro J.Zaļkalns. «Jebkurš instruments, kas ikdienā netiek lietots, pārklājas ar putekļiem. Tieši tāpat notiek ar cilvēku, tāpēc svarīgi ir piespiesties sevi «kustināt», piemēram, kā obligātu prasību izvirzīt, ka dienā jānoiet vismaz 400 metru. Vienu dienu es aizeju uz veikalu pēc maizes, otru pēc piena, nākamo vēl pēc kaut kā – visu laiku esmu cilvēkos un kustībā. Kā savulaik teikusi psiholoģijas doktore Skaidrīte Liepiņa: veciem cilvēkiem ir svarīgi nevis pievienot gadus dzīvei, bet dzīvi gadiem,» citē J.Zaļkalns.
Brīvība no obligātām nodarbībām un pienākumiem ir ļoti laba lieta, tomēr, ja cilvēks nezina, ko ar to iesākt, tas var novest pie slinkošanas. Un slinkošana, kā zināms, nav atbalstāma ne jaunībā, ne vecumā. «Kaut kas jāatjaunina un jāpadara dzīvelīgāks savā dzīvē. Kustība ir dzīvība, dzīvība ir kustība,» uzsver profesors.
Ģenētiskais kods
Ļaudis, kas vecāki par 85, 90 gadiem, dēvē par ilgdzīvotājiem. Kurš gan negribētu tāds būt, ja vien sev un citiem mūža nogalē nekļūst par nastu. Gerontologs skaidro, ka katra cilvēka dzīves ilgums ir dots ģenētiski un, ja paaudzēs bijuši ilgdzīvotāji, pastāv liela varbūtība to piedzīvot arī pēctečiem nākamajās paaudzēs. Tikai vienam no desmit tūkstošiem ir tāda gēnu kombinācija, kas spēj nodzīvot 100 gadu. Šobrīd vecākā Latvijas iedzīvotāja ir kāda 112 gadu veca kundze Latgalē, kurai acīmredzot ir izcila ilgdzīvošanas gēnu kombinācija, jūsmo profesors. Cilvēka genomā ir apmēram 28 tūkstoši gēnu, un pat sīkas gēnu mutācijas var pagarināt dzīves ilgumu. Arī dažādu slimību izcelsme meklējama gēnos. «Tas ir tavs ģenētiskais kods jeb liktenis. Ilgdzīvotājiem nav liels slimību gēnu vai mazs novecošanās gēnu skaits, bet viņiem ir citi gēni, kas neļauj izpausties slimību gēniem, līdz ar to cilvēks dzīvo ilgāk,» skaidro profesors. Jokodams viņš piebilst, ka visas slimības vispirms sākas galvā. Ja kāds sevi ļoti noskaņo, ka, piemēram, zīlniece izzīlējusi, ka nāve būs klāt 70 gados, tad organisms neapzināti tam arī gatavojas. Ir jādzīvo ar skatu rītdienā, mudina gerontologs.
Neskaitīsim gadus
Kas jādara, lai tiktu veicināta aktīvā novecošana? «Jāievēro vairāki svarīgi principi. Pirmais, kustības – jākustas jau kopš bērnības, un nekādā gadījumā nevar apstāties arī vecumā. Kustēties arī tad, ja sāp – tik, cik vien varam paciest. Otrkārt, jāievēro pareizas ēšanas paradumi. Pirms vairākiem gadu desmitiem maz cilvēku zināja par veselīgu un pareizu ēšanu, īpaši laukos, kur allaž godā celts speķītis, taukos cepti kartupeļi, dārzeņus lietoja maz, jo tie tika uzskatīti par lopbarību. Šodien ēšanas paradumi ir pavisam citādi. Ir patīkami redzēt, ka arī laukos, kur netrūkst speķa un eļļā ceptu kartupeļu, to vietā brokastīs labāk izvēlas graudu pārslas ar 0,5 procentu jogurtu,» smaida J.Zaļkalns. Viņaprāt, ne visus kaitīgos «labumus» par tādiem var uzskatīt, piemēram, vīns saprātīgās devās ir pat veselīgs, un daudzviet pasaulē ģimenēs tas tiek malkots pie pusdienām vai vakariņām kā pašsaprotama lieta. Tāpat domājiet pozitīvi – esiet gaiši un atrodiet kādu, par ko rūpēties. Domājiet, kas jūs var stabilizēt, un neskaitiet gadus! noteic profesors.
Viņš uzsver, ka visi dzīves posmi cilvēka mūžā summējas un rezultāts labi redzams vecumdienās. Cik «kvalitatīvs» cilvēks ir vecumā, tik kvalitatīva bijusi viņa dzīve. Jāatceras, ka pirmkārt dzīve ir mūsu pašu rokās
