“Brauciet pa Naglenes ceļu līdz autobusu pieturai “Puzuļi”. Aiz tās no kalna lejā un labajā pusē redzēsiet jaunbūvi. Tur arī būs “Vecmeiši”,” nokļūšanu Beļavas pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā skaidro saimniece Maija Tomase. “Vecmeišos” viņa saimnieko kopā ar vīru Andi.
Garām simtgadīgajam ozolam iebraucot pagalmā, uzreiz pamanāms, ar ko saimnieki nodarbojas. Gaišdzeltenu vasarnīcu rindai līdzinās saimnieka paša rokām gatavotie bišu stropi, bet īpašs nožogojums liek domāt, ka “Vecmeišos” nav sveša arī vīngliemežu audzēšana. Iepretim savulaik no guļbaļķiem celtajai dzīvojamajai ēkai, kas ugunsgrēkā zaudējusi pusi, pamazām gluži kā gaismas pils ceļas jauna dzīvojamā māja. Pašu saimnieku izplānota un izsapņota. “Vīramāte mums uzdāvināja šo saimniecību kopā ar visiem laukiem. Kā bioloģiskie zemnieki esam reģistrējušies otro gadu. Kādu laiku jau dzīvojām šeit, bet aizgājām dzīvot uz pilsētu. Pēc dažiem gadiem sapratām, ka pilsēta nav domāta mums. Dzīvoklis mums šķita par šauru. Tagad mūs sagaida kaķis un suns, visapkārt plaši lauki, ir savs dārzs, netālu arī mežs. Paši esam saimnieki. No darba, kura nekad, laukos dzīvojot, netrūkst, mēs nebaidāmies,” saka Maija. Bioloģiskajā saimniekošanā Maiju un Andi ieinteresējuši tuvējie kaimiņi, kuri arī paši ir zemnieki, sakot, ka pļavas taču nav grūti nopļaut. Šā darba veikšanā talkā nāk Maijas brālis, kura saimniecība gandrīz ar roku aizsniedzama. “Brālis nodarbojas ar piena lopkopību. Viņam pārdodam sienu lopbarībai,” stāsta Maija. Šobrīd Tomasi apsaimnieko 26 hektārus zemes, kā arī mazliet to nomā.
Sāk ar vīngliemežiem
Lauksaimnieku biedrības rīkotais seminārs par vīngliemežu audzēšanu saimniekus neatstājis vienaldzīgus. Nolēmuši, ka vajag pamēģināt. Vispirms izveidots voljērs no žoga un plēves, iegādāts elektriskais gans, tad Bauskas pusē nopirkti simts kilogrami vīngliemežu. “Pagaidām jau vēl esam tālu no vīngliemežu audzēšanas biznesa. Tos par vienu eiro kilogramā uzpērk lietuvieši. Ja ir vismaz divsimt kilogramu un gliemežiem čaula ir sasniegusi četrus centimetrus, tad paši atbrauc tiem pakaļ, bet mēs vēl tik daudz neaudzējam. Pagājusī ziema ļāva pārliecināties, kā gliemeži pārziemo. Nelielus postījumus nodarīja peles. “Tās apēd mazos gliemjus,” stāsta Maija. Gliemežiem ir jāaug vismaz pusotru gadu, lai tos varētu pārdot. Andis aprēķinājis, lai nodarbotos tikai ar vīngliemežu biznesu, gadā būtu jānodod vismaz divas tonnas šīs delikateses. Lai tādu daudzumu iegūtu, gliemežiem būtu jāatvēl vismaz trīs hektārus liela platība. Voljērā saimnieki zāli nepļauj, lai gliemeži vasarā varētu paslēpties no karstās saules. Pāri audzētavai izvietota caurule, pa kuru tiek smidzināts ūdens. Dārzā lielākā platībā tiek audzēti salāti, kas gliemežiem ļoti garšo, kā arī eļļas rutki. Arī nātres “Vecmeišos” jāmeklē gandrīz vai ar uguni, jo tiek izēdinātas gliemežiem. ”Vīngliemežiem ir tas labums, ka tie nav govis, kas bļauj, ja netiek laikā pabarotas. Arī tālu aizbēgt viņi nevar, jo ir elektriskais gans, tomēr, ja tas izdodas, tad pa nakti tiek norāpoti vismaz pieci metri. Katru dienu vismaz pāris reižu eju apraudzīt, vai kāds nemēģina bēgt. Rudenī gliemeži dēj olas, bet pa ziemu ierokas zemē un pamostas pavasarī. Šogad tas bija 10.maijā. Pirmajā gadā nevarējām sagaidīt, kad beidzot tiks sadētas olas,” stāsta Maija. Viņa uzskata, ka vīra bišu bizness esot salīdzinoši labāks un interesantāks. Andis savukārt mierina, ka ieguldījumi vīngliemežu audzēšanā esot nelieli.
Biškopība – tas nav grūti
Andis pēc profesijas ir celtnieks, bet biškopībai pievērsies pašmācībā, atsaucot atmiņā tēva un vecmāmiņas rosīšanos pie stropiem, kā arī apmeklējot mācības par biškopības jautājumiem. Sākumā pirms diviem gadiem “Vecmeišos” bijušas tikai divas bišu saimes, bet šodien tur jau rindojas vienpadsmit Anda gatavoti stropi. Rasti arī labi padomdevēji gan pagastā, gan Alūksnes pusē. “Biškopība tāpat kā gliemežu audzēšana mums ir vaļasprieks, jo abi pa dienu strādājam,” uzskata Andis. Mantojumā no vecākiem nākusi arī medus sviede, kas jau izmēģināta. Pirmā gada ienesums izdāļāts draugiem un paziņām. “Man pa visu līdzšinējo mūžu nav iedzēlis tāds skaits bišu kā viena gada laikā,” smejas saimnieks un jūtas mierīgs, jo tuvējā apkārtnē neviens neaudzē rapšus, kas tiek migloti ar ķimikālijām, no kā cieš bites. “Bites ir reāls bizness, bet cilvēkiem vispār ir izveidojusies nepareiza uztvere par dzīvi laukos. Vienkārši ir jāmāk darīt un pārdot,” prāto Andis.
“Ceram, ka reiz izdosies pabeigt mūsu sapņu pili – jauno māju, ka dēls atgriezīsies no darba ārzemēs, kur būs nopelnījis naudu studijām, ka reiz audzēsim gaļas lopus,” nākotni iezīmē Maija. Ar gandarījumu saimnieki bilst, ka iztiekot bez kredītiem. Protams, ja būtu vairāk līdzekļu, nākotnes ieceres varētu izpildīt daudz ātrāk. Saimnieki uzskata, ka, sākot dzīvot laukos, ir jābūt vīzijai, ko iesākt ar zemi, ko audzēt, kādu vaļasprieku attīstīt. Par to liecina ne tikai vīngliemežu audzētava un bites, bet arī upeņu lauks, kas šogad devis labu ražu. “Ja cilvēks dzīvo laukos, visu ir iespējams izaudzēt pašiem,” uzskata “Vecmeišu” saimnieki.
