Iespējams, kaut kur bija taisnība tam, kurš teica, ka pēc Saeimas atlaišanas eiforijas izbaudīsim paģiru stāvokli. Kāpēc? Tādēļ, ka neatstāj sajūta, ka politiķi nav guvuši nekādu mācību, jo nav nopietni domājuši, ko piedāvāt šajās ārkārtas vēlēšanās. Vienā teikumā varētu teikt, ka jaunie politiskie spēki šobrīd nav cerības attaisnojuši, savukārt vecie – nav centušies tās pat radīt.
Jaunie politiskie spēki nespēj piedāvāt deputātu kandidātus, kuri raisītu uzticību, savukārt vecās partijas nav pūlējušās revidēt savu deputātu sarakstus, kuros atkal redzam tos pašus, kurus atlaida. Bet partiju pirmsvēlēšanu solījumos tiek pielietoti tik lēti triki, kā, piemēram, pensiju indeksācija, par ko tāpat skaidrs, ka tā nav iespējama šajā situācijā, kādā atrodas mūsu valsts.
Tāpēc saprotams vēlētāju niknums un atkal jādzird, ka nav, par ko balsot, jāmet tukša aploksne un kāpēc politikā nenāk cilvēki, kuriem ir gan zināšanas, gan spējas, gan reputācija. Viennozīmīgi, atbildes nevar būt, taču, manuprāt, joprojām maz cilvēku iesaistās partijās, jo nevēlas tikt ievilkti korumpētajā politiskajā vidē. Kaut kāda dabiska attīrīšanās tajā nenoliedzami notiek, un es ticu, ka to veicinās arī šīs ārkārtas vēlēšanas, kas, manuprāt, ir jāuztver nevis kā paģiru stāvoklis, bet kā demokrātijas mācību stunda. Un kā mācību stundā katram vēlētājam vajag domāt, vērtēt, analizēt un tikai tad izdarīt savu izvēli, par ko balsot.
