“Mūsu novada simbols ir gulbis. Arī Annas Sakses pasakā “Sprīdītis” tieši gulbītis ved uz laimīgo zemi, uz mājām! Mūsu mājas ir Gulbenes novadā,” “Dzirkstelei” saka 20 gadus vecā lizumniete Karina Kustova, kura mācās komerczinības Barkavas arodvidusskolas pēdējā kursā, pašlaik iziet praksi Lizuma Kāzu muzejā un brīvajā laikā no papīra veido gulbju skulptūriņas.
Savus veidotos papīra gulbīšus Karina ir izdalījusi radiem, draugiem un paziņām. Vienu sola izgatavot un uzdāvināt arī “Dzirkstelei”. Kādam jaunajam pārim viņa esot uzdāvinājusi divus papīra gulbīšus, kuriem, saliekot galvas kopā, pa vidu veidojas sirsniņa.
“Man patīk rokdarbi. Internetā uzzināju, kā var veidot skulptūriņas, lokot papīru. Izmēģināju. Sanāca. Un tagad loku gulbi pēc gulbja. Tas ir interesants darbs, kas prasa precizitāti. Man patīk matemātiska precizitāte, konkrētība. Varu pagatavot mazu, varu lielu gulbi. Viss atkarīgs no izvēles. Jāloka daudzi papīra trīsstūrīši, liekot tos kopā, izveidojas gulbis. Vienas skulptūriņas izveide aizņem apmēram desmit stundas. Salikt gulbi var ātri. Galvenais ir salocīt trīsstūrīšus no papīra,” stāsta Karina.
Viņa atzīstas, ka šai nodarbei ļāvusies brīdī, kad bija salūzis viņas dators un radās daudz brīva laika, kuru vajadzēja aizpildīt. Turklāt gulbju veidošana palīdzēja novirzīt skumjas par Karinas brāli un draugu, kuri dzīvo un strādā ārzemēs.
“Lai nebūt jāpaliek vienai ar savām emocijām, labāk veidoju gulbīšus,” saka Karina. Viņa atzīst, ka pēc arodskolas pabeigšanas, visticamāk, brauks pie drauga uz ārzemēm, dzīvos un strādās tur.
“Tomēr es neesmu no tiem, kas plāno ārzemēs palikt uz mūžu. Es nesaucu sevi par patrioti, esmu vienkārši lauku cilvēks. Sakrāšu naudu, strādājot ārzemēs, un braukšu atpakaļ. Sevi, savu ģimeni nākotnē redzu Latvijā. Maniem bērniem ir jārunā latviski, jādzied latviski un jādejo latviešu tautas dejas,” saka Karina.
