“Vai Tēva diena vispār ir vajadzīga?” Dailis Leimanis brīdi padomā un tad atzīst, ka viņa ģimenē bērnu audzināšana tomēr vairāk gulstas uz sievas pleciem, tieši tāpēc, kad vien ir iespējams, viņš cenšas Lanai palīdzēt. “Šobrīd ģimenē esmu galvenais pelnītājs, tāpēc arī rītos ceļos agrāk, lai pagatavotu brokastis un palīdzētu meitai saposties uz skolu. Viņa savā būtībā mums ir māksliniece, tāpēc mēdz būt izklaidīga. Bieži vien bilstu, lai paskatās spogulī, vai viss ir kārtībā. Arī es pats, godīgi sakot, pēc būtības esmu mākslinieks, jo man ir vai nu balts, vai melns,” stāsta Dailis. Viņi abi ar Beāti esot līdzīgi pēc rakstura, lai gan Daiļa horoskopa zīme ir Dvīnis, bet Beātes – Zivis. “Beāte ir ugunīga meitene. Ja es protu arī piekāpties un ļauties kompromisam, tad viņa paliek pie sava. Ir jābūt spēcīgiem argumentiem, lai Beāti spētu par kaut ko pārliecināt, jo viņa paļaujas uz tām izjūtām, kādas viņai ir konkrētajā brīdī. Meitai šķiet, ka var neklausīt, ka tikai tas, ko viņa dara vai ir iedomājusies, ir pareizi. Tad nu lieku lietā šos argumentus, kurus nevar atklāt. Man šķiet, ka esmu atradis pareizo pieeju Beātei, liekot saprast, ka, ja cilvēkam ir dabas dots talants, tad ar paļaušanos tikai uz to vien ir par maz. Meitai ir absolūtā dzirde, ko viņa pārmantojusi no mammas.” Dailis uzskata, ka bērni, augot ģimenē, vēro vecāku rīcību un mācās no viņiem, tāpēc viņš itin bieži atkārtojot, ka katram cilvēkam ir savas labās un sliktās īpašības, starp kurām vajagot izvēlēties tikai labās. “Dēls Teo laikam gan kārtības mīlestību būs pārmantojis no mammas. Jau tagad, ja parkā kaut ko pamana, tad ņem un nes uz atkritumu tvertni. Es tikai priecāšos, ja dēls būs par mani kārtīgāks,” smejas Dailis.
Es esmu ļoti lepns
Tētis uzskata, ka ģimenē ir jāvalda arī stingrībai, tikai šī stingrība nedrīkst izpausties fiziskā iespaidošanā. “Neesmu nekāds izņēmums. Ja ir pelnīti, tad mēdzu arī sodīt, piemēram, par sodu Beātei ir aizliegts darboties ar datoru un skatīties televīziju. Atšķirībā no citiem, neuzskatu, ka sods ir sakārtot savu istabu, jo tas ir pašsaprotams pienākums. Arī mobilo tālruni neatņemu, jo tā ir šodienas nepieciešamība.” Beāte Gulbenes mūzikas skolā apgūst vijoles spēli, viņa bija starp tiem talantīgajiem Latvijas bērniem un jauniešiem, kuri šogad pretendēja uz Latvijas izcilnieka balvu. Viņas sniegumu varēja vērot visi, kas LNT sekoja balvas pasniegšanas ceremonijai. “Šis bija pirmais pasākums, kurā es nefilmēju meitas uzstāšanos, tāpēc tikai sēdēju un baudīju mūziku. Beāte tik labi nospēlēja, tik labi skanēja klavieres. Citkārt ir bijis tā, ja Beātei skaņdarbs ilgst piecas minūtes, tad es vismaz trīs pirmās minūtes nespēju valdīt uztraukumu, trīc rokas. Nevaru aprakstīt vārdos šīs izjūtas, kas šoreiz bija mani pārņēmušas meitas uzstāšanās laikā. Es jūtos lepns par savu bērnu,” tētis neslēpj savu prieku. Viņiem abiem bijusi iespēja apmeklēt arī slavenās vijolnieces Baibas Skrides koncertu. Tādējādi piepildījies mazās Beātes sapnis – tikties ar mākslinieci un pat parunāties ar viņu. Pilnīgi iespējams, ka nākotnē viņas varētu abas kopīgi arī kādreiz kaut kur uzstāties, jo ir saņemts uzaicinājums Baibu Skridi apciemot Vācijā.
Man nav grūti atvainoties
“Esmu vīrietis, tāpēc meita savus vienpadsmitgadnieces noslēpumus vairāk uztic mammai, jo mamma vienmēr ir un būs mamma. Žēl, protams, bet ceru, ka ar Teo būs citādāk. Jau tagad mēs abi labi saprotamies. Dažkārt Beāte ir mazliet greizsirdīga uz brāli, kad Teo pienāk pie manis, pastiepj rociņas un grib, lai viņu samīļo. Bet brālītis mīļo arī Beāti.” Leimaņu ģimenē nepastāv ļoti strikts darbu dalījums, bet tētis ir tas, kurš lielākoties apmeklē vecāku sapulces skolā, kurš interesējas, vai Beāte ir visu sapratusi matemātikā un tamlīdzīgi. “Lana ir tā, kura interesējas par Beātes iespējām piedalīties dažādos konkursos. Man ir atvēlēta pavadošā loma, jo visur lielākoties braucam ar savu mašīnu.” Dailis neslēpj, ka tad, kad ir sarājis meitu, viņa mierinājumu steidz meklēt pie mammas. “Tas ir tikai pašsaprotami. Lana uzreiz nesteidz žēlot, bet vispirms noskaidro, kas rājienam bijis par iemeslu. Ir bijuši gadījumi, kad esmu meitai arī atvainojies. Man nav grūti to izdarīt arī bērna priekšā un atzīt savu kļūdu, jo dažkārt to esmu pieļāvis savas vīrišķīgās spītības dēļ,” prāto Dailis. Tētis ar nepacietību gaida, kad mazais Teo paaugsies, lai varētu abi kopā ļauties sportiskām aktivitātēm. “Mēs ģimenē regulāri konsultējamies ar astrologu. Arī dēla vārds tika izraudzīts, paklausot astrologa ieteikumam. Viņam sākumā gribējām dot citu vārdu, bet astrologs mums ieteica, lai pirmie burti būtu “t” un “e”, jo tajos ir viņa vārda vibrācijas, kas nākotnē nesīs panākumus. Vārds Teo nozīmē Dievs. To mums pastāstīja mācītājs. Mūsuprāt, Teo skan viegli, gaisīgi un īsi. Nekādas iesaukas arī nav iespējams izdomāt. Meitiņai savulaik arī bez astrologa ieteikuma bijām izvēlējušies pareizo vārdu. Protams, vecākiem ir lepnums, ja bērni ir talantīgi, bet tas nenozīmē, ka var sildīties tikai lepnības saulītē. Bērni ir jāaudzina,” uzskata tētis.
Bērnu labā esmu gatavs uz visu
Dailis un Lana bērnu labā ir gatavi darīt visu. Viņi paši meklē iespēju Beātei piedalīties jauno izpildītāju konkursos, paši meklē sponsorus, jo uzskata, ka Latvijā ir daudz talantīgu bērnu, kas tā arī netiek tālāk par valsts robežām. Ģimenē ir pārrunāta iespēja veikt radikālas izmaiņas, pat pārcelties uz dzīvi Rīgā, lai tikai Beāte varētu attīstīt savu muzikālo talantu, iesaistīties dažādās apmaiņas programmās un tamlīdzīgi, jo Rīgā šo iespēju ir daudzkārt vairāk nekā Gulbenē. Dailis neslēpj, ka dzīve Rīgā viņu nedaudz biedē. “Beāte jau ir liela. Viņai ir sava gaume, patīk komplimenti, kurus mēdzu arī pateikt. Mani mazliet satrauc arī priekšāstāvošais pusaudža vecums, bet mēs cenšamies meitu maksimāli ar kaut ko nodarbināt, apzinoties, ka viņa ir tikai bērns, kuram arī gribas savu sabiedrību. Es esmu bieži domājis par to, ko vajadzētu darīt, lai bērni sasniegtu savu mērķi. Agrāk biju vairāk pa gaisu, bet, kļūstot vecākam, kļūstu arī prātīgāks. 1.septembrī ievēroju, cik maz ir tēvu, kas atnākuši līdzi saviem bērniem uz skolu. Mani izbrīna, ka vecāki savus bērnus nepieskata, neinteresējas, kādā sabiedrībā viņi uzturas, kāpēc vēlā vakara stundā vēl nav mājās. Uzskatu, ka cilvēkam ir jārēķinās ar otru, tāpēc ģimenē cenšamies to ievērot. Ja man nākas darbā aizkavēties, vienmēr zvanu uz mājām.” Dailis uzskata, ka viņam jābūt tai stiprajai sienai, aiz kuras ģimene var justies droši. “Daudz ko esmu sācis pārvērtēt, daudzas savulaik pieļautās kļūdas vairs nevaru izlabot, tāpēc cenšos nepieļaut jaunas, jo arī bērniem ir jāredz, ka tēvam ir savs mugurkauls. Arvien vairāk apzinos, cik svarīgi ne tikai man, bet arī bērniem, lai mēs visi būtu kopā šajā steigas un nemiera laikā,” piebilst Dailis.
