Ligita Zvirbule, zemniece no Tirzas pagasta: Deputātu kandidātu sarakstus esmu pārskatījusi, bet, manuprāt, tajos kandidāti ir “pārsēdināti no viena krēsla uz otru”. Ja jūt, ka kāda partija varētu vēlēšanās gūt labākus rezultātus, uz to “pārbīda” spēcīgākos kadrus. Esmu visā dziļi vīlusies. Sirdī ir liels rūgtums. Kādreiz domāju, ka mans pilsoņa pienākums ir doties uz vēlēšanām, bet šobrīd svārstos, – ko darīt. Man šobrīd nav ticības nevienas partijas solījumiem. Esmu piedalījusies iepriekšējās vēlēšanās, bet neviena no manām cerībām un vēlmēm līdz šim nav piepildījusies. Personālijām, kas vēlas iekļūt Saeimā, vispirms vajadzētu rūpīgi un paškritiski apzināties, ko viņi ir spējīgi, tur būdami, paveikt. Vai gan ārsts var risināt lauksaimnieku problēmas, savukārt, lauksaimnieks – medicīnas problēmas. Katram cilvēkam ir jābūt savā vietā – tajā, kur viņš spēj savu darbu simtprocentīgi izpildīt. Bija ticība Zatleram, tam, ka viņš atlaida 10.Saeimu, bet šodien, klausoties, kas veido viņa partiju, ticība zūd. Zatlera vieta arī ir slimnīcā, nevis politikā, jo mums trūkst labu mediķu. Es esmu zemniece, tāpēc mana vieta ir uz lauka. Kā var veidot valsts politiku cilvēki, kuri nepārzina un neizprot lietas būtību? Kāpēc Zaļo un Zemnieku savienības deputātu kandidātu sarakstos ir cilvēki, kuri tālu stāv no lauksaimniecības? Ja varētu balsot atsevišķi par kādu kandidātu, es balsotu par Jāni Dūklavu, jo viņš izpilda solīto.
Andris Pētersons, zemnieks no Rankas pagasta: Savulaik esmu balsojis par “zaļajiem zemniekiem”, bet pēdējos gados esmu bijis uzticīgs “Visu Latvijai!”, jo uzskatu, ka šajā partijā ir cilvēki, kuri Latviju par sviestmaizi ārzemniekiem nepārdos. Diemžēl “zaļie zemnieki” ir gatavi pārdoties. Man patīk zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, toties Augusts Brigmanis nepatīk. Ja es kā vēlētājs izvēlos nodot savu balsi par vienu konkrētu sarakstu, tad es vēlos, lai sarakstā man patiktu visi deputātu kandidāti. Tas, ka mēs tos, kas nepatīk, izsvītrosim, neko nelīdzēs. Man patīk, ka Dūklavs cīnās par vienādiem atbalsta maksājumiem visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pārējie kandidāti Zaļo un Zemnieku savienības sarakstā ir tikai tādi pļāpas. Raugiet, kur tad šodien ir Andis Kāposts, kurš savulaik mudināja zemniekus uz dažādām protesta akcijām, organizēja Vislatvijas streikus? Šodien viņš vispār ir aizgājis pagrīdē. Kā tika deputāta krēslā, tā pazuda. Es nelasu partiju priekšvēlēšanu programmas, jo uzskatu tās tikai par makulatūru. Visi, kas šajos partiju reklāmas izdevumos un programmās ir izteikušies, savulaik jau bija tikuši pie varas. Kāpēc tad viņi neko nedarīja, tikai solīja? Kā var būt tā, ka cilvēkus atlaiž no amata un viņi atkal grasās nokļūt tajā pašā amatā. Piemēram, Valdis Zatlers, būdams Valsts prezidents, atlaida Saeimu, bet šodien atkal taisa sev popularitāti, nodibinādams partiju. Drīzāk “Saskaņas centrs” tiks pie varas, bet tajā ir daudz latviešu, kuri nav īsti lojāli.
Andris Graumanis, zemnieks no Druvienas: Pārskatot deputātu kandidātu sarakstus, neko īpaši jaunu tajos neieraugu. Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Arī partiju programmas visas ir gandrīz vienādas. Atšķirība labākajā gadījumā ir vienā vai divos teikumos, jo politiķi jau neko jaunu nevar solīt. Godīgi atzīšos, ka šie solījumi man jau pa šiem gadiem ir apnikuši. Mūsu novada deputāts Andis Caunītis arī, kad gāja uz Saeimu, tad visu bija gatavs apsolīt, bet, tiklīdz tika Saeimā, sāka dziedāt pavisam citu dziesmu. Ainārs Šlesers arī visiem solīja miljoniem darba vietu, bet kur tad tās ir šodien? Galīgi aplama ir lauku kreditēšanas politika. Būtu jālikvidē valstī izveidotais birokrātiskais “kantoris”. Lai saņemtu vienu dokumentu, pirms tam ir jāvirina piecu dažādu instanču durvis. Mūsu laikmetā, kad viss ir datorizēts un pieejams elektroniski, kad par katru cilvēku ir iespējams iegūt informāciju. Savulaik, kad vairāk braucu uz Rīgu, tur dažādās instancēs mani redzēja labāk ejam nekā nākam, jo atļāvos pateikt, ka valstī ir jāsamazina ministriju un deputātu skaits. Man atbildēja, ka Latvija neesot tik bagāta valsts, lai likvidētu ministrijas. Uzdrošinājos salīdzināt Lielbritāniju, kur ir tikai septiņas ministrijas, bet iedzīvotāju skaits ir 22 miljoni, un Latviju, kur dzīvo divi miljoni cilvēku, bet ir vairāk nekā desmit ministrijas. Varbūt 11.Saeima sapratīs, ka daudz lielākas pilnvaras ir jādod Valsts prezidentam.
