Izkāpusi no satiksmes autobusa pilsētā, meklēju, kur lēti papusdienot. Iegāju pirmajā ēstuvē, kas iekrita acīs. Varbūt arī tāpēc, ka zinu – tur strādā mana radiniece.
Ēdienu smaržas rosināja apetīti. Sasveicinājos ar savu radu meiteni un lūdzu, lai man arī ielej zupiņu, tāpat kā visiem. Bet viņa liedzās to darīt, vien nočukstēja: “Tev to nevajag! Ja tu zinātu, no kā to zupu vāra…”
Radiniece man priekšā cēla šķīvi, kurā bija vārīti kartupeļi, svaigu kāpostu salāti un mērce bez gaļas, kā arī karstu tēju. Teica, ka viņa man uzsaucot veselībai nekaitīgu ēdienu.
Gardu muti apēdu plānās pusdienas, bet mieru nedod neatbildēts jautājums. No kā tā lētā zupa tiek vārīta? Nākamreiz, pilsētā būdama, atkal ieiešu pie savas radinieces papusdienot ēstuvē, kurā viņa strādā, un noskaidrošu, kas ir tajā zupas katlā.
