Tā varētu raksturot pašreizējo situāciju diskusijās par mūsu slimnīcu. Runā, ka Gulbenes slimnīcas vairs nebūšot, būšot vien dienas stacionārs. Protams, esam saraduši ar to, ka gadu desmitiem vienmēr palīdzējuši vietējie dakteri un medmāsiņas, kurus pazīstam.
Visi ir neizpratnē – kur paliks gadu gaitā sagādātais, iekārtotais un ieguldītais slimnīcā? Ko darīs bez darba palikušie medicīnas darbinieki? Uz kurieni tagad “ātrie” vizinās slimniekus? Un visbeidzot, kur bija novada atbildīgās amatpersonas, ka nezināja, ka mūsu slimnīca “nosaimniekojusies” līdz bankrotam? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Izrādās, ka atbildēt uz šiem un daudziem citiem jautājumiem un atbrīvoties no milzīgā parāda pašu spēkiem nespējam, un palīgi tiek saukti no malas. Un “skaidas lec” – tā esot vieglāk “griezt” un “mest ārā”. Bez emocijām. Par katru cenu. Pazīšanās te nespēlējot nekādu lomu, vien profesionalitāte. Nav peļami, bet nežēlīgi.
Slimnīcas krahs skar ne tikai tās personālu, bet pakārtoti ikvienu no mums – potenciālo slimnieku. Protams, kam biezāks naudas maks, dodas uz Rīgas ārstniecības iestādēm, bet, kā būt tiem, kuri pat vietējā slimnīcā nevar atļauties uzturēties pārāk ilgi, jo gan diennakts maksu nespēj pavilkt, ne vajadzīgos medikamentus sagādāt? Vai šeit kāds domā arī par cilvēku?
Arī portāla komentāros cilvēki pārmet mūsu novada domei, ka tā necīnās par mūsu slimnīcu, kā to dara Balvu novada vadība. Vai tā ir bezspēcība, nevēlēšanās ko mainīt vai vienkārši vienaldzīga stāvēšana malā, ļaujot visam notikt pašplūsmā?
