Mājas stāsts. Karlīna

Arvien biežāk pamanu, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka nejaušības galu galā veido secīgu notikumu virkni, kas galu galā noved pie likumsakarīga rezultāta. Vai gan no rīta pamostoties es varēju iedomāties, ka pāris stundas vēlāk uz ielas braucamās daļas pamanīšu guļam mazu putniņu, kurš izslāpis žēli virinās savu knābīti? Vēlāk gan attapos, ka šis varētu būt viens no tiem spārnotajiem draiskuļiem, kas, neko neredzot, akli traucies uz priekšu, ietriecies kādas mašīnas logā un apdullināts nokritis zemē. Pacēlu mazuli, nosēdināju ielas malā un domāju: kā gan viņam palīdzēt? Kad mēģināju atkabināt savu pirkstu no mazo nadziņu tvēriena, putniņš tā iebrēcās, ka nobijos ne pa jokam. Salaidīsies vēl pār manu galvu vesels aizstāvju bars un uzknābās desmitiem punu! Ienesu istabā, padzirdīju, nosēdināju uz palodzes, lai atpūšas. Ilgi nebija jāgaida, līdz putniņš uzspurdza gaisā un nosēdās tuvējā ceriņu krūmā. Brīdi vēroju, cik viņš tur stabili turas.